06. Kā sākās mans ceļš kopā ar Kungu Dievu?

Es tiku uzaudzināta katoļu ģimenē. Ticību Dievam es mantoju no mammas un vecvecākiem (mammas vecākiem). Jau no bērna kājas es augu lūgšanu un dziļas dievbijības atmosfērā. Mana mamma un vecvecāki bija ļoti dedzīgi katoļi, viņi dzīvoja draudzībā ar Dievu, un viņu dzīve bija vienkārša, piepildīta ar lūgšanu un darbu. Ticība Dievam un Viņa Mīlestībai uz cilvēku bija viņiem kaut kas pašsaprotams un dabisks.

Tieši viņi, mani tuvākie, man iemācīja ticību. Viņi man to nodeva vienkāršā veidā, jo mācīja man to ar savas dzīves piemēru. Es katru dienu redzēju, kā viņi dzīvoja un atzina savu ticību. Es varētu minēt daudzus piemērus, lai parādītu viņu mīlestību un pieķeršanos Kungam Dievam. Piemēram, man atmiņā uz visiem laikiem paliks tie brīži, kad mamma ar vecvecākiem kājām čāpoja uz Svēto Misi 7 kilometrus no mana ciemata attālajā draudzes baznīcā (kad es biju maza, manā pilsētiņā nebija baznīcas). Svētdienās un svētku dienās mamma ar vecvecākiem pieveica šo ceļu ar kājām, un tas prasīja apmēram stundu vienā virzienā. Es atceros, ka mēs gājām arī uz Ziemassvētku pusnakts dievkalpojumu. Vēlākos laikos jau kļuva vieglāk nokļūt uz Svēto Misi, jo sāka kursēt autobusi, savukārt daudzus gadus vēlāk manā ciemā tika uzbūvēta kapella.

Visi mani tuvinieki jau ir aizgājuši pie Tā Kunga, taču manā atmiņā uz mūžu paliks viņu lūgšanā slīgstošie tēli Dieva priekšā, par spīti ļoti smagajam un ilgajam darbam zemnieku saimniecībā. Es labi atceros, kā mana mamma pat gulēt ejot rokā turēja Rožukroni un skaitīja to pusbalsī, kamēr iemiga.

Mammas un vecvecāku dzīve – pilna vienkāršības un ticības – man bija kā katehēze. Tādēļ jau no bērnības ticība man bija dabiska lieta, jo „ticēt Dievam” mūsu mājās bija pašsaprotami.

Es esmu ļoti pateicīga savai mammai Helēnai, vecmāmiņai Teofīlijai un vectētiņam Antonam par to, ka viņi šo ticību nodeva arī man, ielēja manī. Es katru dienu pateicos Dievam par savu mammu un vecvecākiem, un lūdzu Dievam Debesu žēlastību saviem mīļajiem.