07. Mani pirmie soļi Varšavā. Pirms mobinga

Dodoties uz Varšavu (1996. g. decembris), man pat prātā neienāca, ka šajā pilsētā es pārdzīvošu visgrūtākos un sāpīgākos savas dzīves gadus, un vienlaikus arī visslavējamākos un priecīgākos.

Pirmais, ko es izdarīju, nokļūstot galvaspilsētā – aizskrēju uz kiosku un nopirku avīzi ar sludinājumiem, bet pēc tam devos uz pasta nodaļu Centrālajā Stacijā, kur atradās vairāki telefona aparāti. Es iekšēji jutu, ka vispirms man jāsameklē jumts virs galvas. Biju domājusi, ka varētu noīrēt kādu nelielu un lētu istabiņu.

Es pārskatīju visus tāda tipa sludinājumus un atradu vairākus, kuri mani ieinteresēja. Man par lielu vilšanos, katrs uzgrieztais numurs mani savienoja ar aģentūru, kas pieprasīja komisijas maksu par starpniecības pakalpojumiem dzīvesvietas atrašanā. Beigās es uzgriezu vienu no pēdējiem numuriem, taču arī šoreiz atkārtojās tā pati situācija. Es noteikti uzreiz jau būtu pateikusi paldies un nolikusi klausuli, ja vien otrā galā nebūtu pats aģentūras īpašnieks. Proti, viņu ieinteresēja mana situācija, un viņš ieteica man tūlīt pat ierasties pie viņa birojā, un viņš papūlēšoties man kaut kā palīdzēt.

Aģentūras īpašnieks izrādījās simpātisks cilvēks, labestīgs un izpalīdzīgs. Viņš pārskatīja aģentūras piedāvājumus, un vienīgais, ko viņš varēja man piedāvāt, bija kopēja istaba pie vienas no viņa pastāvīgajām klientēm. Trūkums bija tāds, ka istaba man bija jādala ar vēl diviem citiem cilvēkiem, tomēr es uzreiz piekritu. Mani neatturēja arī mītnes lokalizācija no pilsētas centra attālā rajonā. Man taču bija būtiski atrast vietu, kur gulēt, sākot jau ar šo pašu nakti.

Mareks, jo tā sauca aģentūras īpašnieku, raisīja manī uzticību, tādēļ es īsi viņam pastāstīju, kāpēc biju atbraukusi uz Varšavu. Pēc neilgām pārdomām viņš teica, ka varot piedāvāt man darbu pie sevis, tiesa gan par ne pārāk lielu samaksu, toties viņš neprasīs no manis komisijas maksu par starpniecību istabas noīrēšanā. Es piekritu. Darbu es uzsāku uzreiz, vēl tajā pašā dienā. Ap pusdienlaiku Marekam vajadzēja iziet, un uz vairākām stundām viņš atstāja mani birojā vienu pašu, iepriekš paskaidrojis, kas man darāms.

Kad viņš atgriezās, es grasījos doties prom, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Sieviete, kas zvanīja, ziņoja, ka vēlas no šodienas izīrēt istabu netālu no pilsētas centra, turklāt par ievērojami mazāku cenu, nekā to, kurai jau biju piekritusi. Tad Mareks ar smaidu palūkojās uz mani un teica klausulē:

– Šķiet, ka man jau ir kāds, kuru ļoti interesē jūsu piedāvājums. Tūlīt jums iedošu parunāt ar šo cilvēku.

Apmēram divdesmit minūtes vēlāk es jau biju ceļā pie Hannas tantes, pie kuras nodzīvoju turpmākos piecus gadus.

Paldies Dievam, es biju atradusi sev jumtu virs galvas, taču uz pastāvīgu darbavietu man nācās pagaidīt vēl apmēram trīs nedēļas. Nepārtraukta preses sludinājumu šķirstīšana, interviju norunāšana, daudzas kvalifikācijas pārrunas – tā izskatījās manas turpmākās dienas. Tā kā šī darba meklēšanas metode nedeva rezultātus, es nolēmu pati ievietot sludinājumu avīzē. Uz to man atbildēja vairāki darba devēji, taču nevienas kvalifikācijas pārrunas nebeidzās ar darba līguma parakstīšanu.

Tajā laikā es aizbraucu mājās uz Ziemassvētkiem. Kad atgriezos Varšavā, es vēl nepaspēju ieiet dzīvoklī, kad Hannas tante jau sagaidīja mani uz sliekšņa ar priecīgu ziņu.

-Kāds vīrietis jau vairākas reizes zvanīja sakarā ar tavu sludinājumu. Viņš stādījās priekšā kā tās firmas ģenerāldirektors…-viņa aizdomājās, cenšoties atsaukt atmiņā firmas nosaukumu, – Viņš teica, ka vēl piezvanīs, jo steidzami meklē darbinieku. Un laikam jau tā tiešām arī ir, jo pēdējoreiz viņš zvanīja vēl nupat pirms tavas ierašanās, lai norunātu tikšanos.

Patiesi – tie bija tiešām iepriecinoši jaunumi! Vēl tajā pašā dienā es saņēmu atkārtotu telefona zvanu no šī darba devēja. Viņš steidzami meklēja asistenti, un viņam bija svarīgi, lai es pēc iespējas ātrāk uzsāktu darbu viņa firmā, tādēļ viņš piedāvājās tūlīt pat aizbraukt man pakaļ un aizvest mani uz biroju, lai es varētu apskatīties savu nākamo darbavietu un pieņemt galējo lēmumu. Tā arī notika. Kad mēs satikāmies, ģenerāldirektors uzreiz izlēma mani pieņemt, nemaz nejautājot par manu iepriekšējo darba pieredzi. Arī es piekritu pieņemt piedāvāto darbu un jau nākamajā dienā sāku strādāt.

Firmā es iepazinos ar uzņēmuma funkcionēšanu, jo līdz šim man trūka jebkādu zināšanu šajā jomā. Es mācījos visu, kas saistīts ar darbu birojā, sākot ar datora un citas biroja tehnikas apguvi, klientu apkalpošanu u. tml. Priekšnieks izrādījās ļoti saprotošs un pievēra acis uz manām iesācējas neveiksmēm. Tāpat arī mani kolēģi, kuri man palīdzēja kā vien spēja iemanīties jaunajos pienākumos. Īpaši draudzīgas attiecības mani saistīja ar galveno grāmatvedi, Irēnu Barviņskas kundzi, kura pret mani izturējās ar īpašu sirsnību un bija man kā laba tante grūtajā aklimatizācijas laikā Varšavā.

Kad bija pagājuši daži mēneši, priekšnieks paziņoja, ka pienācis laiks paplašināt manu pienākumu lauku. No asistentes es kļuvu par cilvēkresursu speciālistu. Līdz šim firmā tādas pozīcijas nebija, tāpēc man nācās apgūt personāla pārvaldes specifiku un darba likumu. Arī šeit man palīgā nāca Irēna, izskaidrojot man daudzus ar personāla pārvaldes darbu saistītus jautājumus.

Darbs, kuru pildīju firmā, man sagādāja gandarījumu, es strādāju kopā ar cilvēkiem, kuri man patika un kuru vidū es jutos labi. Tomēr 1997. gada vidū virs firmas sāka savilkties melni mākoņi. Sarežģīta finansiālā situācija un maksātnespējas (bankrota) draudi mudināja firmas valdi pieņemt lēmumu par izdevumu samazināšanu. Vispirms jau es, kā cilvēks ar viszemāko, nepilnu sešu mēnešu darba stāžu firmā, sajutu šī lēmuma sekas. Kādā augusta dienā man tika paziņots par darba līguma uzteikumu darba devēja vainas dēļ.

– Pēc tik ilga bezdarba perioda jau atkal bez darba?! – man galvā dūca. Tādēļ es sāku pastiprināti skaitīt lūgšanas un lūgt Dievam darbu.

Augusta beigās man bija jāpamet darbs, tātad pēkšņi bija atlikušas mazāk kā divas nedēļas laika, lai atrastu jaunu ienākumu avotu. Tādēļ es ķēros pie intensīvas darba meklēšanas. Līdzīgi kā dažus mēnešus iepriekš, arī šoreiz es ievietoju sludinājumu sadaļā „Meklē darbu”. Paralēli tam es meklēju darbavietu, arī atbildot uz darba devēju piedāvājumiem, tostarp arī vienā no poļu-vācu firmām, kas mani uzaicināja uz darba interviju. Tiesa, viņi gan mani nepieņēma, taču starp mani un kādu par rekrutāciju atbildīgu personu izveidojās sirsnīga saikne. A. kundze, kurai es izstāstīju savu situāciju, izrādīja man lielu līdzjūtību un deva psiholoģisku atbalstu.

Kādu dienu es saņēmu telefona zvanu no kāda vācu uzņēmuma direktora. Firmai bija filiāle Varšavā, un sarunas laikā es uzzināju, ka amatam mani ieteikusi tieši A. kundze. Viņa firma steidzami meklēja personāla pārvaldes un organizācijas speciālistu.

Jau nākamajā dienā es aizbraucu uz interviju. Priekšnieks, kā izrādījās, bija dzimis vācietis, kurš gandrīz vispār nerunāja poliski, tā kā manas vācu valodas zināšanas izrādījās pat ļoti nepieciešamas. Manos galvenajos pienākumos ietilpa ne tikai personāla jautājumu risināšana. Galvenais uzdevums skāra ikmēneša ekonomisko atskaišu sagatavošanu firmas galvenajai mītnei Vācijā. Priekšnieks neiedziļinājās manā iepriekšējā darba pieredzē. Vissvarīgākais viņam bija tas, lai es pareizi izstrādātu ziņojumus, bet protams liela nozīme bija arī faktam, ka es labi pratu vācu valodu.

Es skaidri zināju, ka man nav atbilstošas pieredzes, taču jutu, ka piedāvājums ir jāpieņem. Priekšniekam bija ļoti svarīgi, lai es pēc iespējas ātrāk apgūtu jaunos darba pienākumus, tādēļ es uzsāku strādāt jau tūlīt pēc aiziešanas no darba iepriekšējā firmā, tas ir, 1997. gada 1. septembrī.

Kad es ieraudzīju, kā izskatās ziņojums uzņēmuma galvenajai mītnei, es nedaudz izbijos. Man tas bija jāsagatavo arī balstoties grāmatvedības bilancē, bet man līdz šim nekad nebija bijis nekādu darīšanu ar grāmatvedību. Turklāt, strādājot pie tā, man nācās izmantot speciālu grafiskās analīzes datorprogrammu.

Es zināju, ka pati – bez Dieva palīdzības – es netikšu galā. Tāpēc es sāku skaitīt lūgšanas un lūgt Dievu, lai Viņš man palīdz tikt galā ar šo uzdevumu. Turpmākās dienas es veltīju, lai iepazītos ar līdz šim man svešajiem grāmatvedības noslēpumiem.

Pēc dažām dienām vairāk nekā desmit lapaspušu garā atskaite A4 formātā bija sagatavota iesniegšanai. Neilgi pēc tam es saņēmu zvanu no mītnes Vācijā ar lūgumu paskaidrot dažus jautājumus un atskaites datus. Vēl tajā pašā dienā pie manis atnāca priekšnieks. Viņš pateicās un sacīja man vārdus, kurus atceros vēl šodien:

– Es nupat saņēmu zvanu no Vācijas. Pirmo reizi centrālais birojs ir apmierināts ar sagatavoto atskaiti. Kopš sūtām viņiem atskaites, tikai tagad tā ir patiešām labi sagatavota. Paldies!

Es uzklausīju viņa vārdus klusējot un neko daudz viņam nevarēju atbildēt, jo es zināju, ka pateicība par šiem „panākumiem” pienākas vienīgi Kungam Dievam, kurš deva man Svētā Gara gaismu un spēju sagatavot atskaiti par jautājumiem, par kuriem līdz šim man nebija bijis nekādas sajēgas.

***

Vācu firmā es strādāju diezgan neilgu laiku – tikai divus mēnešus. Es droši vien nebūtu pametusi šo darbu, jo biju ar to apmierināta par spīti daudzajiem un dažādajiem pienākumiem. Arī attiecības ar priekšnieku man bija labas, viņš šķita ar mani apmierināts. Vienīgā problēma bija darbavietas lielais attālums no vietas, kur dzīvoju, jo uzņēmuma birojs atradās pilsētas nomalē, un, lai līdz turienei nokļūtu, man vienā virzienā vajadzēja pavadīt ceļā gandrīz pusotru stundu, turklāt ar pārsēšanos.

Tajā laikā Hannas kundze man iedeva vienas bankas centrālā biroja telefona numuru. Tajā bija nupat atvērts jauns departaments, kurā viņas meita nupat bija uzsākusi strādāt. Banka, būdama finanšu pakalpojumu nozares līdere, kuras logotips ir plaši pazīstams visā valstī, tolaik nodarbināja vairāk nekā četrdesmit tūkstošus darbinieku. Sakarā ar bankas darbības paplašināšanos, tieši centrālā biroja ietvaros tika izveidots norēķinu karšu departaments, kuram tika meklēti darbinieki.

Hannas kundze mani visu laiku mudināja iesniegt dokumentus, taču es arvien kavējos. Es nupat kā biju sākusi strādāt vācu firmā, biju apmierināta un patiesībā negrasījos tik ātri mainīt darbu. Tomēr Hannas kundze nelikās mierā un pastāvīgi mani taujāja:

-Nu, vai jau piezvanīji? Sarunāji interviju? Nu, piezvani taču beidzot!

Beidzot es nolēmu piezvanīt uz viņas doto numuru un norunāt darba interviju. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši, jo departamenta direktors bija allaž grūti sasniedzams. Es zvanīju vairākas reizes dienā, un sekretāre mani katru reizi informēja, ka viņas priekšnieks nav uz vietas, vai arī viņam ir tikšanās. Visbeidzot pēc daudziem mēģinājumiem man izdevās dabūt savienojumu. Pēc neilgas sarunas direktors piekrita ar mani tikties. Es pieteicos uz interviju direktora piedāvātajā laikā. Mūsu saruna nebija gara, taču pavisam noteikti es to atcerēšos ilgi. Sarunas beigās direktors teica:

– Diemžēl šobrīd departamentā nav brīvas darba vakances, kas atbilstu jūsu kvalifikācijai. Tomēr, ņemot vērā mūsu augošā departamenta nākotnes vajadzības, izveidosim kadru daļā jauna profila posteni, kas būtu piemērots jūsu pieredzei.

Brīdi vēlāk viņš pasauca savu vietnieku un manu nākamo tiešo priekšnieku un darīja viņam zināmu par jauna posteņa izveidošanu viņa vadībā, kurā es stāšos darbā sākot ar nākamo mēnesi. Vienlaikus viņš palūdza vietniekam parādīt man manu nākotnes darbavietu. Tajā jau strādāja Anna, kura izrādīja neviltotu pārsteigumu par faktu, ka pieņemts jauns darbinieks. Līdz šim tas bija bijis kabinets viņai vienai. Kad pāris minūtes vēlāk es izgāju no departamenta, jautājums par manis pieņemšanu darbā ar nākamo mēnesi, t. i., ar 1997. gada novembri jau bija izlemts. Man vairs tikai bija jāiesniedz nepieciešamie dokumenti.

Dodoties prom no tikšanās, es biju nedaudz apstulbusi un pārsteigta par to, kas bija noticis tik ātri un negaidīti. Es taču nebiju šo darbu dabūjusi pateicoties savai pieredzei un specialitātei vai kādām pūlēm un centieniem. Man taču tolaik bija tikai dažu mēnešu darba pieredze un turklāt vēl sešu gadu bezdarba periods aiz muguras. Atskatoties uz tās dienas notikumiem, es domāju par Dievu un Viņa darbiem. Es iekšēji jutu, ka Viņš, kuram viss ir iespējams, vēlas, lai es uzņemtos darbu bankā. Todien es sajutos tā, it kā Kungs Dievs man būtu nepastarpināti pieskāries un taustāmi ienācis manā dzīvē, kopš tā brīža ļaujot man arvien padziļinātāk iepazīt un redzēt Viņa darbus.

Savā dvēselē es uzsmaidīju Kungam Dievam, būdama mazliet pārsteigta, ka tik negaidīti Viņš man bija devis darbu prestižā finanšu iestādē. Es jutos kā mazs bērniņš mīloša Dieva-Tēva rokās, kurš dāvina saviem bērniem žēlastību un svētību. Es jutos tā, it kā nupat būtu saņēmusi no Viņa brīnišķīgu dāvanu. Tolaik es vēl nezināju, ka visbrīnišķīgākā Dieva dāvana ir Krusts un iespēja piedalīties Viņa Dēla Jēzus Kristus ciešanās. Šī šķietami brīnišķīgā diena kļuva par manu sāpīgo pārdzīvojumu sākumu. Jau pavisam drīz man nācās uzkāpt uz sava krusta ceļa, kas pilns ar nemitīgām ciešanām.

Pirmie darba mēneši bankā (Pirms mobinga)

Sākot ar 1997. gada novembri es tiku nodarbināta nelielā komandā, kas nodarbojās galvenokārt ar personāla pārvaldību. Tādējādi es pievienojos Annai, kura bija līdz tam vienīgā darbiniece kabinetā. Sākumā, tāpat kā viņa, es nodarbojos galvenokārt ar personāla jautājumiem. Tomēr direktors plānoja strauji attīstīt mūsu komandu un gatavojās paplašināt tās uzdevumus ar mūsdienīgu cilvēku resursu administrēšanu. Sakarā ar to viņš mani mudināja paplašināt savu profesionālo kvalifikāciju tieši šajā virzienā, kam vajadzēja būt lieliskam turpinājumam manām administrācijas jomā pabeigtajām studijām.

Direktora pierunāta, es pieteicos vairākās ļoti labās apmācību programmās Human Resources nozarē un drīz vien nonācu pie secinājuma, ka personāla administrācija ir lauciņš, kurā es vēlētos sevi realizēt profesionālajā jomā. Tā bija sfēra, kas mani patiešām interesēja.

Pēc dažiem mēnešiem jaunajā darbā direktors sāka man uzticēt arvien nopietnākus un atbildīgākus uzdevumus (apmācības, darbinieku rekrutācija). Jau drīz viņš man uzdeva izstrādāt un ieviest darba izvērtēšanas projektu, kam būtu jāspēj novērtēt vairāk, nekā 120 darbinieku darbu. Tas bija pietiekoši atbildīgs uzdevums, jo man bija patstāvīgi jāizvēlas novērtēšanas metode un jāpielāgo tā departamenta specifikai un vajadzībām. Šī iemesla dēļ es tiku nosūtīta uz vairākām speciālām apmācībām.

Projekta izveidošana man aizņēma apmēram trīs mēnešus. 1998. gada decembra sākumā es direktoram prezentēju realizācijai gatavu projektu. Manis izstrādātā novērtēšanas sistēma ieguva pilnīgu direktora akceptu.

Diemžēl projekta īstenošanu nācās atlikt manas slimības dēļ. Tas tādēļ, ka jau dažus gadus man bija vairogdziedzera audzēji. Tie gan bija labdabīgi, taču daži izauga pat vairākus centimetrus lieli un bija diezgan redzami zem ādas uz kakla. Ārsti uzstāja, ka man pēc iespējas ātrāk ir nepieciešama ķirurģiska operācija, kuru man veica tūlīt pēc Ziemassvētkiem. Pēc operācijas es biju pārāk vārga, lai strādātu, un tādēļ visu janvāri es pavadīju slimības atvaļinājumā.

Kad pēc apmēram pusotra mēneša pārtraukuma es atgriezos darbā, izrādījās, ka manā departamentā ir notikušas būtiskas izmaiņas organizatoriskajā un personāla jomā. Tā līdzšinējais direktors vairs neatradās savā amatā un drīz viņam nācās banku atstāt.

Viņa pēctecim bija atšķirīgs redzējums par departamenta attīstīšanu, un tajā šobrīd nebija vietas mūsdienīgu personāla pārvaldes metožu ieviešanai. Tādēļ es nodomāju, ka manis izstrādātais projekts vairs nebūs nepieciešams un vislabāk to būtu vienkārši iegrūst atvilktnē. Tomēr izrādījās, ka pasaulē nav nejaušu atgadījumu, un visam, kas notiek, ir savs mērķis un sava jēga.

Februāra vidū es saņēmu telefona zvanu no bankas centrālā biroja, konkrētāk no bankas kadru pārvaldes departamenta, un tiku uzaicināta uz pārrunām. Kā izrādījās, līdzšinējais mana departamenta direktors bija nosūtījis manis izstrādāto novērtēšanas sistēmas projektu vienam no bankas valdes viceprezidentiem, kurš, tostarp ar manu palīdzību, bija atbildīgs par kadru pārvaldes daļu. Tieši tas arī bija iemesls, lai uzaicinātu mani uz tikšanos, kuras laikā T. Markovskis, centrālā biroja kadru pārvaldes departamenta direktora vietnieks, piedāvāja man pozīciju jaunizveidotajā šī departamenta daļā. Piedāvātais pienākumu lauks ideāli atbilda manai līdzšinējai pieredzei (apmācības, rekrutācija, novērtēšanas sistēma, darba analīze).

Mans pārrunu partneris man plaši klāstīja savus plānus ieviest jaunus uzdevumus, kas skartu nozari, kura mani interesēja. Viņš man piedāvāja pievilcīgus finanšu nosacījumus, plašas mācību un attīstības iespējas, kā arī drīzā nākotnē – komandas vadītājas funkciju. Tobrīd man bija jākļūst par pirmo jaunizveidotās daļas darbinieci, taču drīzumā man vajadzēja pievienoties vēl kādai personai.

Sākumā es nebiju pārliecināta, vai man vajadzētu mainīt darbavietu un pozīciju, tomēr pēc dažām pārdomu dienām es pieņēmu piedāvājumu. Neilgi pēc tam manam priekšniekam tika nosūtīta oficiāla vēstule ar lūgumu dot piekrišanu manai pāriešanai uz personāla pārvaldes departamentu. Mans priekšnieks tam neredzēja nekādus šķēršļus un deva savu piekrišanu.

Lēmums par manis pieņemšanu darbā personāla pārvaldes departamentā bija pieņemts. Kad es par to pastāstīju Ivonnai, vienai no savām kolēģēm, viņa bija šausmās.

– Meitēn, padomā labi, ko tu dari! Tu vēl vari mainīt savu lēmumu.

Pārsteigta par viņas reakciju es uzzināju, ka tajā personāla pārvaldes departamentā strādā Jola, Ivonnas draudzene. Jolas tiešais priekšnieks bija tas pats direktors Markovskis, par kura padoto vajadzēja kļūt arī man. Jola bieži sūdzējās par savu priekšnieku. Runājot par viņa uzvedību, Jola dēvēja Markovski tostarp arī par „nežēlīgu gestapovieti”. Viņš departamentā iedvesa bailes, ne ar vienu nerēķinājās un savus darbiniekus nežēloja. Kā teica Jola, viņš daudziem darbiniekiem ir laupījis veselību.

Ivonna pie katras izdevības vēl centās mani pierunāt, lai atsakos no piedāvātā darba, taču visas formalitātes, lai es varētu pāriet uz jauno darbavietu, bija jau nokārtotas, un kuru katru dienu man vajadzēja pāriet jaunajā postenī. Es vairs nevarēju atkāpties.