Es pieredzēju mobingu, strādājot vienā no lielākajām bankām. Mobings – tā ir morāla mocīšana un vajāšana darbavietā. Uz manu personu vērstie mobinga pasākumi ilga sešpadsmit mēnešus. Pēc tam – kamēr es vēl turpināju darbu tajā pašā firmā – septiņus mēnešus risinājās citi dramatiski notikumi kā tiešas mobinga sekas.

Darba līguma laušanas dienā, kad atstāju bankas ēku, es biju galēji novārdzināta gan garīgi, gan fiziski. Man bija tāda sajūta, it kā mana dzīve karātos „mata galā”. Pēc divu gadu ilgas funkcionēšanas nepārtrauktā stresā es vairs nederēju nekādam darbam un nebiju spējīga uz normālu dzīvi.

Turpmākie gadi bija cīņas laiks ar slimībām un kaitēm, finansiālām grūtībām un bezdarbu, un vienlaikus atgriešanās laiks pie veselības un spēka. Šobrīd es dzīvoju normāli. Man ir darbs, un pārdzīvotā mobinga sekas pamazām pārstāj ietekmēt manu dzīvi.

Pēc šiem gadiem es vēlos uzsvērt: Tikai ticības gaismā ir iespējams aptvert izbaudīto ciešanu būtību, un ciešanām, kas pieņemtas ar ticību, ir nozīme.

Tikai ticība var dot spēku piecelties pēc vislielākajām grūtībām. Manu ciešanu jēga ir tāda, ka šobrīd es varu runāt par to, cik liels ļaunums ir mobings darbavietā, no kā es – paldies Dievam – esmu atgriezusies normālā dzīvē un darbā.

Kas ir mobings?

Vārds „mobings” cēlies no angļu valodas vārda “mob”, jeb pūlis, masa, ganāmpulks, zagļu banda. Darbības vārds „to mob” nozīmē mesties kādam virsū, uzbrukt kādam, piesieties, uzmākties, uzklupt.

Mobings ir kas vairāk par gadījuma rakstura netaisnīgu attieksmi. Šī parādība tiek retāk apzīmēta arī kā “harassment” (nomocīšana), “bullying” (tiranizēšana), vai “ganging up on someone” (sazvērestība pret kādu). Jēdziens “bullying” ietver sevī draudu un fiziskas vardarbības elementus, toties “mobbing” ir psiholoģiskā terora veids, ko viens vai vairāki cilvēki veic pret (pārsvarā) vienu citu cilvēku.

Pirmo reizi terminu „mobings” sāka lietot etologs Konrāds Lorencs (Konrad Lorenz) ar mērķi aprakstīt agresīvu uzvedību noteiktu dzīvnieku grupu starpā. Par mobingu viņš dēvēja situāciju, kad mazāku dzīvnieku grupa uzbruka vienam lielam dzīvniekam. Nedaudz vēlāk kāds zviedru ārsts, kurš nodarbojās ar bērnu uzvedības pētīšanu, izmantoja apzīmējumu „mobings”, tā dēvējot destruktīvu, ilgstošu bērnu grupu uzvedību pret (visbiežāk) vienu bērnu. 20. gadsimta 80-os gados vācu profesors Heincs Leimans (Heinz Leymann) novēroja naidīgu izturēšanos kolēģu starpā un uzsāka pētījumus šajā virzienā.

Saskaņā ar prof. H. Leimana definīciju, mobings ir naidīga un neētiska, sistemātiski atkārtota viena vai vairāku darbinieku uzvedība attiecībā pret (parasti) vienu kolēģi. Sakarā ar pret aizskartajiem darbiniekiem veikto darbību drastisko raksturu, Leimans lieto asus vārdus mobinga raksturošanai, tādus kā: uzmākšanās, iebiedēšana, vajāšana un psiholoģiska mocīšana. Tātad mobings ir ilgstošs psiholoģisks terors darbavietā, kas visbiežāk ir vērsts pret vienu darbinieku.

Mobings tiek saistīts ar attiecībām starp viena līmeņa kolēģiem, kā arī var parādīties starp līmeņiem priekšnieks-padotais. Moberis visbiežāk ir priekšnieks – viņš psiholoģiski nomoka to darbinieku, kurš viņam kaut kādu iemeslu dēļ ir neizdevīgs un kuru viņš grib dabūt prom no sava uzņēmuma. Retos gadījumos mums ir darīšana ar mobinga darbībām, kas tiek veiktas pret priekšnieku no padoto puses.

Mobingam raksturīga uzvedība sistemātiski atkārtojas vismaz reizi nedēļā, un tā tiek uzturēta ilgāku laika periodu, kas tiek skaitīts mēnešos vai pat gados. Cietušās personas (un reizēm arī cilvēku grupas) vajāšana, tātad, regulāri atkārtojas, līdz nicinātā persona ir faktiski zaudējusi jebkādas iespējas aizsargāties. Šī persona paliek bezpalīdzības un bezspēcības stāvoklī tik ilgi, kamēr netiek pārtrauktas pret viņu vērstās mobinga darbības.

Mobinga iemesli un mērķi

Pētījumi liecina, ka vairumā gadījumu mobingu izraisa šķietami nenozīmīgi iemesli: kritiski vārdi, iebildumi, pārpratums, neliela saķeršanās vai strīds, kuru viena no pusēm ar pārspīlētu savas vērtības un spēju sajūtu uztver kā uzbrukumu savai personai un kopš tā laika redz savu kolēģi kā personisku ienaidnieku. Turklāt vēlēšanās dominēt un izvirzīties (itin bieži pat par katru cenu) noved pie abpusējām antipātijām, neveselīgas sāncensības, kas ātri var pārvērsties vēlmē iznīcināt.

Mobinga tipa uzvedība ļoti bieži ir tīšas darbības ar mērķi panākt „vajātājam” konkrētus labumus. Saskaņā ar profesora Heinca Leimana domām, mobinga tipa darbību nolūks ir izdarīt spēcīgu spiedienu uz darbinieku, lai beigu beigās piespiestu viņu pamest darbavietu un aiziet no uzņēmuma.

Regulāru mobinga tipa darbību mērķis ir novājināt upuri. Mobera mērķis ir sagraut upura labo vārdu un prestižu, lai tādējādi izraisītu viņa reputācijas apšaubīšanu un iznīcināšanu citu kolēģu un priekšnieku acīs. Šāda tipa kaitējumam ir jānoved pie cietušās personas eliminācijas no pozīcijas un posteņa, kuru viņš ieņem uzņēmumā.

Veiktās darbības tiek vērstas arī uz upura un pārējo darbinieku savstarpējo attiecību iedragāšanu un iznīcināšanu. Tādējādi tiek panākta upura izolācija un nodalīšana no pārējās grupas. Mobinga tipa darbību raksturs negatīvi ietekmē darbinieka pienākumu paveikšanas kvalitāti, kā arī veicina viņa garīgās un fiziskās veselības pasliktināšanos.

Kopā ar mobinga izpausmju attīstību un pieņemšanos spēkā parādās dažāda rakstura veselības problēmas, bet vēlāk jau nopietnas un ilgstošas slimības. Laika gaitā cietušais kļūst arvien nespējīgāks gan turpināt pildīt savus darba pienākumus, gan vadīt normālu dzīvi. Šādā situācijā upuris visbiežāk pats pieņem lēmumu labprātīgi aiziet no uzņēmuma, kas nozīmē, ka mobera un viņa veikto pasākumu mērķis ir ticis sasniegts.

Pametot darbavietu, mobinga upuris atbrīvo savu posteni un turpmāk vairs nav par traucēkli mobera ceļā uz viņa turpmāko mērķu īstenošanu.