Sākumā es ļoti emocionāli piegāju ikdienas notikumiem darbā un nemitīgi uztraucos neskaidru un šaubīgu situāciju brīžos. Pēc atgriešanās mājās no biroja es joprojām izdzīvoju tās dienas notikumus darbā. Es nemitīgi atsaucu atmiņā un pārdzīvoju no jauna moberu teikto un darīto.

Pirmie slimību simptomi man parādījās jau pirmajos darba mēnešos kadru pārvaldes departamentā.

Vispirms…

• Vispirms parādījās nemiers. Es gāju gulēt, ar satraukumu domājot par nākamo dienu, bet no rīta modos ar krampjiem kuņģī un jutu bailes pirms došanās uz firmu. Nemiera un nepatikas jūtas manī pastāvīgi pieauga.
• Man sākās problēmas ar iemigšanu, un ar laiku bezmiegs sāka mani mocīt gandrīz pastāvīgi.
• Es zaudēju apetīti. Arvien biežāk sāku just kuņģa sāpes, kas pieņēmās spēkā īpaši stresa pilnās situācijās, kā piemēram, rājiens no šefa un nepatīkama saruna ar viņu. Pēc katras tādas sarunas mani mocīja kuņģa sāpes.
• Relatīvi īsā laika periodā es sāku just fizisku nogurumu un vājumu. Parādījās arī galvassāpes un reiboņi, kādu man līdz tam nekad nebija bijis.
• Caurām dienām mani nervi bija sasprindzināti, es centos to apspiest un ārēji neizrādīt. Tas bija neirozes sākums.
• Man sākās problēmas ar kājām un muskuļiem. Kādu dienu es izkāpu no autobusa un uzreiz pamanīju, ka ar manām kājām kaut kas nav kārtībā. Man bija sajūta, it kā mani muskuļi būtu sastinguši. Es nevarēju izkustēties no vietas, lai aizietu līdz tramvaja pieturai, no kuras man bija jābrauc uz darbu. Es nogaidīju pāris minūtes, līdz biju spējīga normāli iet tālāk. Turpmāk es arvien biežāk pamanīju līdzīgus simptomus.
• Savukārt citā reizē, kad es skrēju uz autobusu un tad steigā gribēju tajā iekāpt, es nogāzos uz pakāpiena. Es sajutu, ka manas kājas ir nejūtīgas. Man nebija spēka piecelties, un kāds cilvēks man palīdzēja tikt uz kājām. Turpmāk man vēl vairākas reizes gadījās līdzīgi kritieni uz tramvaja vai autobusa pakāpieniem.
• Šādi notikumi man radīja arvien lielākas bailes no iekāpšanas sabiedriskajā transportā. Es ievēroju, ka man strauji parādījās un pieauga sasprindzinājums, kad piebrauca mans autobuss vai tramvajs. Es arvien retāk spēju normāli iekāpt transportā, un lielākoties man nācās ievilkt sevi ar rokām.
• Es nezināju, kas ar mani notiek. Es nevarēju saprast, kā tas ir varējis notikt, ka es baidos no iesēšanās parastā autobusā, jo es taču līdz šim biju daudz braukājusi pa Eiropu, un ceļošana ar autobusu un vilcienu man tolaik sagādāja patiesu prieku. Turklāt es vienmēr esmu bijusi vesela kā rutks, un tādēļ es uzdevu sev jautājumu: Kas ar mani ir noticis?

Vēlāk…

• Mēnešu gaitā nemiers, kas mani mocīja, kopš es uzsāku darbu kadru pārvaldes departamentā, pakāpeniski pārauga dažāda rakstura bailēs. Vispirms es sāku baidīties no iešanas uz darbu un kontakta ar moberiem.
• Kad sāpes kājās kļuva aizvien mokošākas, parādījās bailes no staigāšanas un pakrišanas uz ielas. Man trīcēja kājas, un es nevarēju nostāvēt uz vietas pašas spēkiem. Tādēļ parasti man vajadzēja pie kaut kā turēties, lai nenokristu. Kad es no jauna izkustējos no vietas, manas kājas bija smagas un stingas kā baļķi, es tās knapi varēju pavilkt. Tās man bija elles mokas.
• Tāda veida situācijās kā aprakstīts augstāk, parādījās vēl kādas bailes – bailes no cilvēku skatieniem. Es vienkārši baidījos no tā, ka pakritīšu garāmgājējiem redzot. Kad kāds bija manā tuvumā, bailes pieauga, kājas ieliecās, man uznāca vājums un šķita, ka noģībšu. Aizgāja pat līdz tam, ka vislabprātāk es staigāju krēslas laikā, lai neviens mani nevarētu pamanīt.

Laika gaitā…

• Mani pārņēma arvien lielāka apsēstība ar bailēm. Es sāku baidīties veikt vienkāršas, ikdienišķas darbības, piemēram, šķērsot ielu, uzkāpt uz ietves, kāpt pa pakāpieniem, kas ved uz kāpņu telpu, iet uz veikalu utt. Bailes un šausmas bija pārņēmušas visu manu dzīvi. Tas, kas ar mani darījās, bija neizturami.
• Nemitīgas baiļu lēkmes pilnīgi izpostīja manu mieru un visu manu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā. Es jutos arvien sliktāk kā garīgi, tā fiziski.
• Parādījās arī citas slimību pazīmes: stipras sāpes sprandā un mugurā, dažādu pakāpju sāpes krūšu kurvī. Es redzēju, ka fiziski kļūstu arvien vājāka. Tas bija murgs!
• Es biju skumju un rūgtuma pilna, un to, ko es pārdzīvoju „iekšienē”, var nosaukt par „emociju vētru”. Tiesa, ārēji es centos saglabāt mieru, būt savaldīga un laipna kolēģu priekšā. Realitātē manu nervu izturība pamazām izsīka. Es jutos kā līdz iespēju robežām piepūsts balons, kurš – negatīvu emociju, tai skaitā skumju un netaisnības sajūtas, pilns – tūlīt ar blīkšķi pārsprāgs un saplīsīs gabalos.

Diemžēl…

• Mans veselības stāvoklis sāka ietekmēt darba rezultātus. Vairs nebija ne miņas no sākotnējā entuziasma un prieka par posteņa maiņu. Darbs man nesniedza nekādu gandarījumu, un uzdevumu izpilde, kas līdz šim man bija liels izaicinājums, būtībā kļuva vienīgi par obligātu pienākumu, kuru es izpildīju ar milzīgu piepūli.
• Laikam ejot, man radās arvien lielākas problēmas ar koncentrēšanos. Es atklāju arī to, ka pakāpeniski sāku zaudēt ticību sev, savām iespējām un prasmēm. Es sāku zaudēt pašvērtību. Savās iepriekšējās darbavietās es ticēju, ka ieņemamajā amatā esmu spējīga paveikt kaut ko nozīmīgu un lietderīgu. Laikā, kad strādāju bankā, kadru pārvaldes departamentā, es šo ticību zaudēju.

Beigās…

• Pēc šiem vairāk nekā desmit darba mēnešiem stresā, garīgas pārslodzes un darba zaudēšanas draudu apstākļos es tiku pie visnopietnākajām kaitēm un slimībām.
• Bailes pieņēmās spēkā līdz tādai pakāpei, ka var runāt par traumatiskiem baiļu stāvokļiem. Es bieži modos nakts vidū no drausmīgiem murgiem.
• Attīstījās nopietnas fiziskas kaites. Bieži es saskāros ar fizisko reakciju blokādi, kas sākotnēji parādījās tikai stresa situācijās. Vēlāk šī kaite parādījās un pieauga vienkāršu ikdienas dzīves notikumu laikā. Pazīmes parādījās visur – darbā, uz ielas vai jebkur citur.
• Pastiprinājās problēmas ar kājām, locītavām un muskuļiem. Man bija lielas problēmas ar staigāšanu, un es vairs nevarēju patstāvīgi aizbraukt uz darbu. Gandrīz katru dienu man bija jāizmanto taksometra pakalpojumi, jo es nebiju spējīga ne aiziet līdz pieturai, ne iekāpt autobusā vai tramvajā.
• Negāja secen arī neiroloģiskas dabas kaites – roku stīvums, acu plakstiņu noslīdējums (ptoze), redzes dubultošanās, grūtības ar izteikšanos (neskaidra runa, stostīšanās), grūtības ar ēšanu un norīšanu, žokļa stīvums.
• Saasinājās sirds kaites. Pirms slimības es reti izmantoju liftu, kāpu pa kāpnēm (pat ar smagiem iepirkumiem) uz sesto stāvu, kurā tolaik dzīvoju. Taču pēc kaišu saasināšanās es jutu spēcīgas sirdsklauves un aizelsos jau pēc dažu metru noiešanas pa ielu. Šādi es nevarēju pieveikt nekādus attālumus bez vairākkārtējas apstāšanās un atpūtas.

Notikumi darbā man izraisīja daudzas slimības un kaites, kas relatīvi īsā laikā noveda gandrīz vai līdz pilnīgam mana organisma spēku izsīkumam.