10. Medicīna bija bezspēcīga

Kopš man parādījās pirmie slimību simptomi, es sāku meklēt palīdzību pie speciālistiem. Es pārmaiņus apmeklēju terapeitu, ķirurgu, ortopēdu, neirologu, okulistu, laringologu un endokrinologu. Visu izmeklējumu rezultāti bija labi, un manām kaitēm netika atrasti iemesli.

Ārstu vizītes man tolaik bija dienas kārtībā. Taču no tā bija maza jēga, jo neviens nespēja man palīdzēt. Jo kā gan lai kādam palīdz, ja izmeklējumu rezultāti ir labi? No medicīniskā viedokļa es taču biju fiziski vesela. Tomēr es joprojām jutos arvien sliktāk un sliktāk. Ārsti nolaida rokas un izrakstīja man vitamīnus, ieteica pastaigas u.tml., uzskatot, ka manu kaišu avots ir „ārpus fiziskā”.

-Jūs nupat esat pārcietusi vairogdziedzera operāciju, tādēļ jums jāizvairās no stresa – teica kāds no ārstiem.

Bet kā es to varēju izdarīt, ja stress man bija nemitīgi klātesošs darbavietā? Kā apgalvoja mans šefs, darbs stresā pozitīvi iespaido rezultātu efektivitāti. Tātad man tobrīd nebija nekādas iespējas izslēgt stresu no savas dzīves. Tas man kļuva par nešķiramu līdzgaitnieku, un tāpat tas bija arī ar citiem kolēģiem.

Reiz no kāda ārsta, kurš nezināja, ko ar mani iesākt, es dzirdēju šādus vārdus:

-Jūs esat tik jauna, no kurienes jums piemetušās visas šīs slimības?

Dažus turpmākos gadus es ļoti cietu, taču centos kaut kā tikt galā un pārvarēt nespēku. Pateicoties Dievam un lūgšanai, es esmu izturējusi visgrūtāko laiku savā līdzšinējā dzīvē.

Tolaik man mēdza uznākt ļoti spēcīgi reiboņi, kas mani padarīja pilnīgi nespējīgu darbam un ikdienas dzīvei. Turklāt man bija tā iedragāts līdzsvars, ka es biju spiesta ierobežot savas ikdienas darbības līdz pastaigai ar suni turpat aiz ciemata vārtiem. Mans veselības stāvoklis mani iedzina šausmās un panāca, ka es vēlreiz atgriezos pie terapeita, kurš mani nosūtīja uz veselu virkni izmeklējumu. Tādējādi atkal sākās mani klejojumi no viena ārsta pie otra. Tie ilga vairāk nekā pusgadu, jo, lai tiktu uz vizīti pie kārtējā speciālista, bija ilgi jāgaida rindā. Es veicu vajadzīgos izmeklējumus. Un jau atkal visi uzrādīja labus rezultātus. Netika atrasti iemesli reiboņiem un sliktajai pašsajūtai.

***

Visbeidzot es tiku pie muskuļu slimību speciālista vienā no Varšavas slimnīcām, kurš uzstādīja diagnozi – myasthenia gravis. Tā ir neārstējama muskuļu slimība, kuras simptomus var vienīgi mazināt, lietojot stiprus psihotropus līdzekļus vai veicot smagu aizkrūtes dziedzera operāciju.

Es negribēju ticēt, ka man ir miastēnija. Es griezos pie dažiem citiem ārstiem. Lielākā daļa nemaz necentās diagnozi pārbaudīt apgalvojot, ka to uzstādījis labākais šīs nozares speciālists Polijā. Tomēr viens no viņiem iesēja manī cerības sēklu informējot, ka izmeklējuma rezultāti viennozīmīgi nenorāda uz augstākminēto slimību.

Es jutos arvien sliktāk un, par spīti savai agrākajai pretestībai, sāku dzert pret misatēniju izrakstītās zāles. Taču es ātri pamanīju, ka kļūstu no tām atkarīga. Tās darbojās kā narkotikas – pēc to ieņemšanas slimības simptomi pazuda, es jutos stipra, vesela, varēju burtiski lidot. Bailes pazuda, un es varēju priecāties par dzīvi. Taču pēc dažām stundām es jutos vēl sliktāk, nekā pirms tam – viss mans ķermenis bija pārakmeņojies, galva kļuva smaga, es nevarēju savākt domas, biju notrulināta, kājas sāpēja vēl vairāk, es jutu savādu spiedienu krūškurvī. Es jutu arī spēcīgu iekšēju izsalkumu, es vēlējos pasniegties pēc jaunas tabletes. Nonāca pat līdz tam, ka kājas man sāka stingt arvien vairāk, un ar vienu kāju es sāku klibot. Ārsts man dubultoja zāļu dienas devu. Bet es paniski pārbijos, kas ar mani būs tālāk, un uz savu roku sāku ierobežot devu zālēm, kuras turklāt mani fiziski vēl vairāk novājināja.

Kādu dienu es sajutos tik slikti, ka knapi varēju patstāvīgi pakustēties. Es burtiski gāzos no kājām, reiboņi pieņēmās spēkā, un es nespēju noturēt līdzsvaru. Tāpēc es devos pie nākamā ārsta – neirologa. Šoreiz vizīte ilga vairāk nekā pusotru stundu. Lielāko daļu laika es tur pavadīju, atbildot uz ārsta jautājumiem par savu pagātni. Pēc izmeklēšanas un sarunas daktere viennozīmīgi konstatēja, ka manu aizvien atkārtojošos kaišu iemesls ir pārdzīvojumi un nepatīkama pieredze pēdējo dažu gadu laikā. Viņa uzskatīja, ka nav cita, saprātīgāka izskaidrojuma un ka atgriešanās ceļš pie veselības var būt ļoti ilgs. Lai šo procesu paātrinātu, daktere man izrakstīja spēcīgas psihotropas zāles, kuras pēc mēneša es diemžēl biju spiesta mest pie malas, jo manas kaites, tā vietā, lai atkāptos, tikai pieņēmās spēkā vēl vairāk, un pēc mēneša es jau biju tik vārga, ka ar grūtībām veicu pat visprimitīvākās ikdienas darbības. Uz savu roku es atkal pārstāju dzert zāles un nonācu pie secinājuma, ka kārtējais mans mēģinājums ārstēties ar farmakoloģiskiem līdzekļiem ir bijis neveiksmīgs.

Šis notikums mani noveda pie pārliecības, ka manā gadījumā farmakoloģisku līdzekļu lietošana ir neiedarbīga, bet lielos daudzumos – kaitīga. Savu tābrīža stāvokli es raksturotu kā absolūti nožēlojamu. Es karsti vēlējos atgriezties pie veselības un normālas dzīves. Es sev bieži atkārtoju, ka ir taču jābūt kādam atpakaļceļam! Tāpēc es izmisīgi meklēju izeju no situācijas.

Tolaik daudzi paziņas man ieteica dažādu bioenergoterapeitu un dziednieku pakalpojumus, stāstot par viņu ārstniecības efektivitāti. Tomēr es bez vilcināšanās atmetu šāda veida risinājumus un neņēmu tos vērā. Es biju pārliecināta, ka tas nav domāts man. Turklāt es baidījos, ka šāda veida ārstēšana man var atnest vairāk zaudējumu, nekā labuma. Es taču biju dzirdējusi ne par vienu vien šāda tipa neveiksmīgu gadījumu.

Tāpēc es apsvēru savu situāciju un pārdomāju, ko man darīt tālāk. Galu galā es nonācu tikai pie viena secinājuma. Man tas šķita ļoti loģisks: ja jau medicīna nespēj man palīdzēt atgriezties pie veselības un normālas dzīves, tad mani glābt var tikai brīnums!

Un tad es nodomāju, ka mans glābiņš ir tikai un vienīgi Dievā.

Viņam taču nekas nav neiespējams!

Tāpēc es nolēmu griezties pie Viņa ar lūgšanām palīdzēt.