13. Bez piedošanas nav dziedināšanas

Notikumi, kuru laikā es piedzīvoju pret sevi vērstas mobinga darbības darbavietā, kā arī tiešas to sekas, ilga daudzu mēnešu garumā. Pēc aiziešanas no bankas man bija nepieciešami vairāki gadi, lai atgrieztu savu veselību un atbrīvotos no mobinga radītajām iznīcinošajām sekām savā dzīvē. Varētu teikt, ka šie gadi manā dzīvē ir laiks, kas izgriezts no mana dzīves apraksta, jo tas bija slimību, ciešanu un dažādu grūtību laiks – iedragāta veselība, pārrauta karjera un profesionālā izaugsme, darba zaudējums, lielas dzīves likstas. Iespējams, ka ir iznīcināti manas dzīves labākie gadi, kurus man neviens neatgriezīs. Vai tādēļ es turu ļaunu prātu uz saviem pāridarītājiem? Atbilde ir īsa: nē. Šobrīd es vairs neturu uz viņiem ļaunu prātu. Es arī nejūtu aizvainojumu, sarūgtinājumu, vai riebumu un dusmas.

Šīs nupat uzskaitītās izjūtas mani pavadīja visu aizgājušo gadu garumā, kamēr es sapratu, ka tās mani iznīcina tāpat kā briesmīgās atmiņas. Tomēr pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr es izvēlējos un biju gatava piedot saviem moberiem. Man personīgi tas šķita kaut kas nereāls, tomēr tas kļuva iespējams, pateicoties kristīgajam „piedodu”, kas mani atbrīvoja no naida pret tiem, kas bija vainojami manā skumjajā situācijā.

Kā es nokļuvu līdz piedošanai?

Mana atgriešanās pie veselības sākās tajā brīdī, kad es aptvēru, ka ilgāk vairs nevaru dzīvot šajā atmiņu lokā par izbijušajiem notikumiem tolaik, kad strādāju bankā, personāla pārvaldes departamentā. Tajā dienā es skaidri ieraudzīju, ka visu laiku dzīvoju neseno notikumu pagātnē. Manās domās un manu acu priekšā nemitīgi uzpeldēja vissāpīgākie notikumi, izraisot vēl lielākas sāpes un sarūgtinājumu. Es pēkšņi it kā atvēru acis un sapratu, ka neapzināti joprojām „esmu kopā” ar tiem cilvēkiem, kuri vainojami manā grūtajā situācijā. Katru dienu viņi bija kopā ar mani, kaut gan es jau sen ar viņiem nebiju tikusies. Pati to negribot, es par viņiem domāju tik bieži, ka viņi jau bija gandrīz kļuvuši par maniem pastāvīgajiem līdzgaitniekiem – mājās, pastaigā, autobusā, maltītes laikā utt. Tomēr viņu „klātbūtne” man kļuva arvien grūtāk panesama, es biju apjukusi un jutos pazaudējusies. Turklāt mans veselības stāvoklis kļuva arvien sliktāks.

Es sāku pārdomāt situāciju, kurā atrados. Es kaismīgi meklēju kādu izeju un jautāju pati sev, ko man darīt. Atbildes uz mokošajām dilemmām es mēģināju atrast Svētajos Rakstos un kristīgajā literatūrā. Kādā no grāmatām es izlasīju: „Nav dziedināšanas bez piedošanas”. Es apsvēru šos vārdus un pēc pārdomām nonācu pie secinājuma, ka mana izveseļošanās nav atkarīga no kādiem ārējiem faktoriem, piemēram, no farmakoloģiskiem preparātiem. Manas slimības problēma ir drīzāk paslēpta manī, manā iekšienē. Tieši tur meklējami manu kaišu cēloņi un avoti.

Es sāku analizēt savu dvēseli. Ātri un bez grūtībām es atklāju, ka tas, kas manī darījās, šī lielā emocionālā vērta, tā ļoti ietekmēja manu psihofizisko funkcionēšanu. Es nonācu pie secinājuma, ka man nepieciešams pilnībā atbrīvoties no pagātnes rēgiem, ja es vēlos atgūt savu veselību. Tikai – kā to izdarīt?

Par savu galveno uzdevumu es noteicu atbrīvošanos no aizvainojuma un pretenzijām pret cilvēkiem, kuri man ir nodarījuši pāri. Man bija ļoti grūti sevi salauzt un piedot. Izrādījās, ka gluži cilvēcīgi tas man bija vienkārši neiespējams. Es nebiju spējīga atvērties kristīgajai piedošanai. Te taču nebija runa tikai par frāzes „es piedodu” izteikšanu, bet galvenokārt par to, lai piedošana notiktu manā sirdī. Es sapratu, ka nespēju kādam piedot veselības un darba zaudēšanu, izpostītu karjeru un daudzus mēnešus, kas pavadīti bailēs un izmisumā. Es skaidri zināju, ka nespēju ko tādu izdarīt vienkārši tā, pati no sevis. Bez Dieva palīdzības es nebiju uz to spējīga. Jo vairāk mani nomāca milzīgais daudzums sāpju un pāridarījumu, jo grūtāk bija piedot.

Jo vairāk pagāja laiks kopš manas aiziešanas no darba bankā, jo spēcīgāk pieauga mans aizvainojums pret pāridarītājiem. Laika gaitā atmiņas arvien vairāk ieskāva manu prātu. Man kļuva arvien smagāk ap sirdi, kamēr beidzot es jutos tā, it kā nestu uz saviem pleciem neizskaidrojamu smagumu, kurš mani spieda pie zemes. Līdzīgas sajūtas parādījās arī kuņģa rajonā. Es nezināju, kas ar mani notiek, un nekādi nevarēju saprast šīs problēmas cēloni un raksturu, taču tā arvien vairāk mani novājināja un atņēma man spēku. Reizēm es jutu tik milzīgu smagumu, ka man šķita – es pakritīšu zem tā spiediena. Neskatoties uz lūgšanām un sakramentu pieņemšanu, šis stāvoklis nemainījās un turpināja mani mocīt daudzu mēnešu garumā.

Kad es beidzot aptvēru, ka tieši piedošanas trūkums ir tas, kas stāv manā ceļā uz dziedināšanu, es sāku lūgties par tiem, kuri man bija darījuši pāri. Man šķita, ka ar to būs pietiekoši, taču aizvainojums pret šiem cilvēkiem mani aizvien pavadīja. Ne vienu reizi vien baznīcā aizlīgšanu laikā par dziedināšanu man tika veltīti vārdi par nepieciešamību piedot, taču es spītīgi tos neņēmu vērā. Man šķita, ka esmu jau piedevusi visiem, kas man bija nodarījuši ko ļaunu. Es taču centos par viņiem nedomāt neko negatīvu, un pat ja man uzmācās kādas sliktas domas, es tūlīt tās raidīju prom no sevis, pūloties par katru cenu aizbēgt no pagātnes. Tomēr Kungs Dievs man parādīja, ka īsta kristīgā piedošana nozīmē kaut ko citu.

Dziedināšanas lauks

2003. gada maijā es no kādas savas paziņas saņēmu grāmatiņu ar nosaukumu „Piedošanas lūgšana”. Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, cik milzīgu lomu manā dzīvē nospēlēs šī mazā, necilā brošūra. „Piedošanas lūgšanu” ir sarakstījis tēvs Roberts de Grandis, amerikāņu harismāts, kurš visā pasaulē vada rekolekcijas par piedošanas un iekšējās (garīgās) dziedināšanas tēmām.

Grāmatiņā bija apskatīti daži būtiski piedošanas jautājumi, par kuriem līdz tam man nebija lielas saprašanas. Piemēram, cilvēkam ir vajadzīga dziedināšana piecās dzīves sfērās: garīgajā, emocionālajā, psihiskajā, fiziskajā un attiecībās ar citiem. Visas šīs sfēras ir savā starpā saistītas. Fiziskā vai psihiskā dziedināšana nenotiks bez garīgās dziedināšanas. Tas tādēļ, ka daudzu slimību un kaišu avoti ir jāmeklē garīgajā sfērā. Piedošanas jautājums skar garīgo sfēru, un tāpēc nevar būt runas par pilnīgu dziedināšanu bez piedošanas. Mūsu personīgais grēks, un citu mūsu dzīvē satiktu cilvēku grēki ir daudzu jo daudzu ievainojumu iemesls.

Reti mēs apzināmies, cik daudz mūsos ir ievainojumu, kas radušies kādu sāpīgu mūsu dzīves notikumu rezultātā. Šīs traumējošās situācijas mēs visbiežāk nogrūžam zemapziņā, kas mums kalpo kā plaša noliktava, kurā glabājas tostarp viss, kas sāpīgs un tumšs mūsu pagātnē. Ja mēs tajā ielūkotos, cik gan daudz tur varētu atrast drūmas epizodes, kas ietekmē visu mūsu dzīvi, negatīvi atsaucoties uz veselību un pašsajūtu. Zemapziņa slēpj to, ko mēs varbūt ikdienā neatceramies, taču tam ir ietekme uz mums un mūsu tagadējo un turpmāko dzīvi.

„Lielākā daļa traumu ir paslēptas mūsu zemapziņā un dzīvo pašas savu dzīvi. Mūsu zemapziņa ir kā ledus kalna neredzamā daļa, kur 4/5 ir nogrimušas zem ūdens, un tikai 1/5 parādās ūdens virspusē. Traumējošā pieredze, kas tajā glabājas, ir mums nepieejama, taču tā iznirst virspusē kā dusmas, nepārtraukta nervozitāte, sarūgtinājums, dzīvesprieka trūkums, hronisks nogurums un fiziskas slimības, tādēļ mums ir jālūdz Kungs Dievs, lai Viņš atsvabina mūs no šiem sāpīgajiem notikumiem, lai mēs lūgšanā spētu piedot visiem, kas mūs ir ievainojuši, un lai tādējādi mēs varētu piedzīvot dziedināšanu” [1] – tā skaidro tēvs de Grandis.

Neslēpšu, ka es nedaudz baidījos no atgriešanās pagātnē, un jo sevišķi no atgriešanās nepatīkamos un sāpīgos notikumos. Par laimi, tad es atcerējos reiz dzirdētus kāda garīdznieka vārdus:

– Izlem, ko tu vēlies – dziedināšanu vai anestēziju? Ja vēlies dziedināšanu, tev jārēķinās ar to, ka tas sāpēs, tādēļ, ka ir nepieciešams aizskart sāpīgos ievainojumus, dziļi tajos iekļūt un iztīrīt no visa, kas neļauj rētai sadzīt, un šādā veidā ir jāuzsāk patiesa ārstēšana. Pretējā gadījumā ārstēšana notiek virspusēji, tikai atbrīvojot no sāpēm un ciešanām, taču nenokļūstot līdz ievainojuma iemesliem un saknēm.

Piedošanas lūgšana un atgriešanās pagātnē

Es ievēroju tēva de Grandis padomus un skaitīju piedošanas lūgšanu 30 dienas pēc kārtas. Tas nomēr nenorisinājās bez sākotnējām grūtībām. Šī lūgšana ir jāskaita katru dienu, taču es jau pēc dažām dienām pārtraucu lūgties. Tikai ar trešo piegājienu man izdevās izturēt visas 30 dienas.

Tas bija brīnišķīgs ceļojums pagātnē uz notikumiem, kuri, sākot jau ar bērnības laiku, atsauca man atmiņā reiz satiktos cilvēkus. Visu šo pasākumu es uztvēru ļoti nopietni. Es izveidoju sarakstu, kuram pievienoju visus tos cilvēkus, kas man kādreiz ir nodarījuši ko sliktu. Vēlāk es to papildināju ar cilvēkiem, kuri man nodarījuši pāri kaut kādā netiešā veidā. Šajā grupā es pieskaitīju tos cilvēkus, pret kuriem izjutu kaut vismazāko aizvainojumu, piemēram, par vienaldzību, par neizpalīdzēšanu vai ieinteresētības trūkumu man grūtos brīžos.

Tādējādi saraksts neaprobežojās tikai ar maniem priekšniekiem un paziņu, jeb darbā satiktajiem cilvēkiem, kuri bija tiešie vaininieki manā toreizējā situācijā. Jo vairāk ieilga lūgšana, jo lielāks pieauga manu pāridarītāju pulks. Kad biju pabeigusi trīsdesmit dienu ilgstošo lūgšanas ciklu, es saskaitīju vairākus simtus cilvēku, kuri kaut jelkādā veidā, kaut vismazākajā, pagātnē bija mani ievainojuši. Es aizlūdzu par viņiem un lūdzos, lai Kungs Dievs nāktu pie manis ar piedošanas dāvanu, lai es spētu viņiem visiem piedot.

Atgriešanās atmiņās nozīmēja vēlreiz sāpīgi izdzīvot notikumus, kurus man negribējās atcerēties. Kā televizora ekrānā es vēlreiz noskatījos savu pagātni. Es jutu, ka jo vairāk es iegrimstu lūgšanā, jo stiprāk pieaug aizvainojums, rūgtums un smagums, kas jau agrāk mani nospieda. Bieži man uznāca ģībonis un es jutos fiziski ļoti slikti, taču es biju pārliecināta, ka šis ir vienīgais patiesais ceļš uz dziedināšanu.

Lūgšanas augļi

Jau aptuveni pēc 20 lūgšanas dienām – tieši tā, ka bija rakstījis tēvs de Grandis – parādījās pirmie tās augļi. Pazuda smagums, kuru līdz tam jutu sev uz pleciem un kuņģa rajonā. Aizvainojums, rūgtums un nomāktība atkāpās, bet to vietā manā sirdī sāka valdīt prieks un miers. Es ievēroju arī to, ka ir uzlabojušās attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem līdz tam tās bija īpaši sarežģītas. Tā man bija zīme, ka Kungs Dievs ir uzklausījis manas lūgšanas un atnācis pie manis ar piedošanas dāvanu. Piedošanas lūgšanas augļi manai dvēselei izrādījās labvēlīgi, tādēļ es nonācu pie secinājuma, ka ir vērts šo lūgšanu skaitīt ik dienas, lai arvien uzticētu Dievam attiecību jautājumu ar katrā dienā satiktajiem cilvēkiem.

***

Balstoties savā pieredzē, es varu apgalvot, ka piedošana ir Dieva dāvana, jo neviens no mums nav spējīgs pats no sevis piedot. Piedošana nav tikai vārdi. Piedošana, tas ir gribas akts, kurš rodas sirds dziļumos. Tieši sirdī dzimst izlīguma alkas. Jo tās ir spēcīgākas, jo cilvēks ir atvērtāks, lai piedotu tiem, kas viņam nodarījuši ļaunu. Ne vienmēr šīs alkas viegli piedzimst un nobriest, tādēļ, ka jo lielāks ļaunums nodarīts un lielāks ievainojums, jo grūtāk ir izlīgt ar pāridarītāju. Lai patiesi piedotu, katram ir nepieciešama Dieva dāvana. Tikai ar Labā un Mīlošā Dieva atbalstu ir iespējams pieņemt visas piedzīvotās ciešanas un aplūkot tās Evaņģēlija gaismā.

Tieši lūgšana ir tā, kas cilvēku atver Dieva piedošanas dāvanai. Neatlaidīga un kvēla lūgšana ir dziedināšanas atslēga.


[1] O. Robert deGrandis SSJ, Modlitwa przebaczenia, Łódź, 2003. Tēva Roberta de Grandis „Piedošanas lūgšana” latviešu valodā pieejama tiešsaistē: http://www.catholic.lv/smiltene/kumoss