Kad es pametu darbu bankā mobinga dēļ (2001. gads), dažus mēnešus es biju bez darba. Mani ietaupījumi ātri beidzās, un es prātoju, kas ar mani tālāk būs. Man taču bija tik daudz finansiālu saistību, tai skaitā aizņēmums un mājokļa kredīts. Šī iemesla dēļ kļuva arvien nepieciešamāk steidzami atrast jaunu darbu. Tomēr tas nebūt nebija tik vienkārši, jo es tolaik biju ļoti slima un novājināta.

Dažu nākamo mēnešu laikā es meklēju darbu visādos veidos, taču visi mani centieni bija bez panākumiem. Mans CV izskatījās diezgan „iespaidīgi” manu iegūto kvalifikāciju dēļ un mudināja darba devējus uzaicināt mani uz interviju. Taču kāda gan no tā jēga, ja parasti jau pēc pirmās sarunas es zināju, ka nedabūšu piedāvāto posteni.

Fakts paliek fakts, ka es nebiju spējīga veiksmīgi izturēt nevienu interviju. Man jau tolaik bija tik vāji nervi, ka mani uztrauca jau pati doma, ka jārunā ar darba devēju. Interviju laikā es jutu spēcīgu nervu spriedzi, kas mani pilnībā paralizēja. Es nevarēju to kontrolēt. Mani žokļi tad kļuva stīvi, es runāju neskaidri, ar lielām grūtībām stiepjot caur zobiem atsevišķus vārdus. Reizēm gadījās pat, ka sarunas laikā es pēkšņi pārtraucu runāt, un man vairs nebija spēka turpināt teikumu.

Es biju vāja un bezpalīdzīga redzot, ka nevaru darīt absolūti neko, lai uzlabotu savu dikciju. Tāpēc nav jābrīnās, ka mans stāvoklis atbaidīja darba devējus, kuri parasti ar mani vairs atkārtoti nesazinājās.

***

Laiks gāja, bet es joprojām biju bez darba. Mana materiālā situācija bija kļuvusi gaužām traģiska, jo man praktiski trūka līdzekļu, lai dzīvotu. 

Visā slimības un bezdarba laikā es daudz lūdzos par to, lai mana situācija mainītos. Tajā laikā es gandrīz taustāmi sajutu ciešu Kunga Dieva klātbūtni manā dzīvē. Kaut kā vienmēr laimīgi sagadījās, ka savā ceļā es satiku cilvēkus, kuri man dažādos veidos palīdzēja. Reizēm tā bija materiāla palīdzība, citreiz savukārt labs padoms vai psiholoģisks atbalsts. Par spīti neskaitāmajām grūtībām es vienmēr saņēmu palīdzību no Dieva un no cilvēkiem, kad man tā bija vajadzīga.

Kad es pametu darbu bankā mobinga dēļ (2001. gads), dažus mēnešus es biju bez darba. Mani ietaupījumi ātri beidzās, un es prātoju, kas ar mani tālāk būs. Man taču bija tik daudz finansiālu saistību, tai skaitā aizņēmums un mājokļa kredīts. Šī iemesla dēļ kļuva arvien nepieciešamāk steidzami atrast jaunu darbu. Tomēr tas nebūt nebija tik vienkārši, jo es tolaik biju ļoti slima un novājināta.

Dažu nākamo mēnešu laikā es meklēju darbu visādos veidos, taču visi mani centieni bija bez panākumiem. Mans CV izskatījās diezgan „iespaidīgi” manu iegūto kvalifikāciju dēļ un mudināja darba devējus uzaicināt mani uz interviju. Taču kāda gan no tā jēga, ja parasti jau pēc pirmās sarunas es zināju, ka nedabūšu piedāvāto posteni.

Fakts paliek fakts, ka es nebiju spējīga veiksmīgi izturēt nevienu interviju. Man jau tolaik bija tik vāji nervi, ka mani uztrauca jau pati doma, ka jārunā ar darba devēju. Interviju laikā es jutu spēcīgu nervu spriedzi, kas mani pilnībā paralizēja. Es nevarēju to kontrolēt. Mani žokļi tad kļuva stīvi, es runāju neskaidri, ar lielām grūtībām stiepjot caur zobiem atsevišķus vārdus. Reizēm gadījās pat, ka sarunas laikā es pēkšņi pārtraucu runāt, un man vairs nebija spēka turpināt teikumu.

Es biju vāja un bezpalīdzīga redzot, ka nevaru darīt absolūti neko, lai uzlabotu savu dikciju. Tāpēc nav jābrīnās, ka mans stāvoklis atbaidīja darba devējus, kuri parasti ar mani vairs atkārtoti nesazinājās.

***

Laiks gāja, bet es joprojām biju bez darba. Mana materiālā situācija bija kļuvusi gaužām traģiska, jo man praktiski trūka līdzekļu, lai dzīvotu. 

Visā slimības un bezdarba laikā es daudz lūdzos par to, lai mana situācija mainītos. Tajā laikā es gandrīz taustāmi sajutu ciešu Kunga Dieva klātbūtni manā dzīvē. Kaut kā vienmēr laimīgi sagadījās, ka savā ceļā es satiku cilvēkus, kuri man dažādos veidos palīdzēja. Reizēm tā bija materiāla palīdzība, citreiz savukārt labs padoms vai psiholoģisks atbalsts. Par spīti neskaitāmajām grūtībām es vienmēr saņēmu palīdzību no Dieva un no cilvēkiem, kad man tā bija vajadzīga.

Kad es pametu darbu bankā mobinga dēļ (2001. gads), dažus mēnešus es biju bez darba. Mani ietaupījumi ātri beidzās, un es prātoju, kas ar mani tālāk būs. Man taču bija tik daudz finansiālu saistību, tai skaitā aizņēmums un mājokļa kredīts. Šī iemesla dēļ kļuva arvien nepieciešamāk steidzami atrast jaunu darbu. Tomēr tas nebūt nebija tik vienkārši, jo es tolaik biju ļoti slima un novājināta.

Dažu nākamo mēnešu laikā es meklēju darbu visādos veidos, taču visi mani centieni bija bez panākumiem. Mans CV izskatījās diezgan „iespaidīgi” manu iegūto kvalifikāciju dēļ un mudināja darba devējus uzaicināt mani uz interviju. Taču kāda gan no tā jēga, ja parasti jau pēc pirmās sarunas es zināju, ka nedabūšu piedāvāto posteni.

Fakts paliek fakts, ka es nebiju spējīga veiksmīgi izturēt nevienu interviju. Man jau tolaik bija tik vāji nervi, ka mani uztrauca jau pati doma, ka jārunā ar darba devēju. Interviju laikā es jutu spēcīgu nervu spriedzi, kas mani pilnībā paralizēja. Es nevarēju to kontrolēt. Mani žokļi tad kļuva stīvi, es runāju neskaidri, ar lielām grūtībām stiepjot caur zobiem atsevišķus vārdus. Reizēm gadījās pat, ka sarunas laikā es pēkšņi pārtraucu runāt, un man vairs nebija spēka turpināt teikumu.

Es biju vāja un bezpalīdzīga redzot, ka nevaru darīt absolūti neko, lai uzlabotu savu dikciju. Tāpēc nav jābrīnās, ka mans stāvoklis atbaidīja darba devējus, kuri parasti ar mani vairs atkārtoti nesazinājās.

***

Laiks gāja, bet es joprojām biju bez darba. Mana materiālā situācija bija kļuvusi gaužām traģiska, jo man praktiski trūka līdzekļu, lai dzīvotu. 

Visā slimības un bezdarba laikā es daudz lūdzos par to, lai mana situācija mainītos. Tajā laikā es gandrīz taustāmi sajutu ciešu Kunga Dieva klātbūtni manā dzīvē. Kaut kā vienmēr laimīgi sagadījās, ka savā ceļā es satiku cilvēkus, kuri man dažādos veidos palīdzēja. Reizēm tā bija materiāla palīdzība, citreiz savukārt labs padoms vai psiholoģisks atbalsts. Par spīti neskaitāmajām grūtībām es vienmēr saņēmu palīdzību no Dieva un no cilvēkiem, kad man tā bija vajadzīga.

Lūgšanā es smēlos milzīgu spēku. Par spīti mana stāvokļa bezcerīgumam es nebiju salauzta, un ļoti grūtos brīžos es spēju ar cerībām lūkoties nākotnē. Kad mani sāka pārņemt šaubas un melns izmisums, es ņēmu rokās Svētos Rakstus un lasīju tos tik ilgi, līdz sajutu mieru un spēku atgriežamies. Bieži vien pēc lūgšanas un Bībeles pantu apcerēšanas mani pārņēma neaprakstāms prieks.

Kādu dienu es ierakstīju savā dienasgrāmatā: „Šodien man kabatā ir tikai četri zloti, bet es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē.”

Es ļoti ticēju, ka Jēzus nāks man palīgā darba jautājumā tāpat, kā Viņš to darīja, kad biju slima. Es nenogurstoši lūdzos un nezaudēju cerību, ka kādu dienu es atradīšu darbu.