Kādu dienu no viena no saviem aizdevējiem es saņēmu galīgo pieprasījumu atmaksāt summu, kuru, par spīti jau agrākiem atgādinājumiem par maksājumu, es jau ilgāku laiku nebiju varējusi atgriezt sakarā ar finansiālo līdzekļu trūkumu. Vienlaikus es tiku informēta, ka gadījumā, ja parāds netiks atmaksāts 7 dienu laikā no vēstules saņemšanas brīža, lieta tiks iesniegta izskatīšanai tiesā. Tā patiešām bija īsta katastrofa.

„-Kur gan lai es ņemu tik daudz naudas septiņu dienu laikā?” – es prātoju.

Es sāku lūgties vēl dedzīgāk, nekā līdz šim, un lūgt darbu. Kāds man ieteica šim nolūkam skaitīt Svētā Antonija no Padujas novennu, un tā es darīju. Es lūdzos arī ar Svētajiem Rakstiem, cita starpā lasīju un pārdomāju zemāk citēto fragmentu no Sv. Jāņa evaņģēlija (21,1‑14).

„Pēc tam Jēzus atkal parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Viņš parādījās tā: Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams? Tie atbildēja Viņam: Nav! Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā. Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu). Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. Jēzus sacīja viņiem: Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt! Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. Jēzus sacīja viņiem: Nāciet un ēdiet! Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: Kas Tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi. Šī jau bija trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no miroņiem parādījās saviem mācekļiem.”

Es pieķēros minētajam Evaņģēlija fragmentam kā pēdējam glābiņa salmiņam cerībā, ka Jēzus man parādīs, kur „izmest tīklu”, lai „atrastu zivis” un izturētu. Es bieži pārdomāju citēto fragmentu ticībā, ka mūsu laikos Jēzus darbojas tāpat, kā to darīja laikā, kad atradās pasaulē cilvēka ķermenī. Es karsti ticēju, ka arī manā dzīvē Viņš var paveikt līdzīgu brīnumu tam, par kura lieciniekiem kļuva Viņa mācekļi. Es to gaidīju ticībā, ka Jēzus var to paveikt arī manā dzīvē. Savā lūgšanā es Viņam teicu:

Jēzu, Tava tikšanās ar mācekļiem pie Tibērijas jūras liecina par īpašu un bezgalīgu Dieva mīlestību pret cilvēku. Manā sarežģītajā dzīves situācijā šie Vārdi mani dara drošu par Tavām tēvišķajām rūpēm. Jo tas esi Tu, Jēzu Kristu, kas stājas manā priekšā katru dienu, jautājot:

„-Bērns, vai tev ir, ko ēst?”

„-Jā, Kungs, vēl ir” – es tad atbildu, vai arī saku:

„-Vēl drusciņ ir, bet jau iet uz beigām”.

Taču kādā citā reizē es atkal saku: -„Nē, man nekā vairs nav”.

Kungs Jēzu, Tevis uzdotais jautājums mani arvien saviļņo un atstāj uz mani lielu iespaidu, jo es esmu sapratusi, ka tieši Tu par mani raizējies katru manas dzīves mirkli, nostājoties manā priekšā un uzdodot šo pašu jautājumu.

Jēzu, Tu zini, kas mums ir vajadzīgs, pirms mēs vēl Tev kaut ko prasām. Tu bieži nostājies mūsu priekšā neatpazīts, pirms mēs aptveram, ka tas esi Tu. Tu atnāc ar labu padomu, kā mums rīkoties. Mums vajag tikai sadzirdēt Tavu balsi, paklausīt Tavam padomam un ienest to savā dzīvē. Pietiek vien ar tādu mazumiņu – tikai sadzirdēt Tavu balsi! Kungs, es dziļi ticu, ka Tu arī pie manis atnāksi ar palīdzību. Palīdzi man tā, kā Tu palīdzēji saviem mācekļiem pie Tibērijas jūras! Ak, palīdzi man sadzirdēt Tavu balsi un Tava padoma vārdus, kur man „izmest tīklu”! Āmen.

***

Bija 2001. gada augusta beigas. Kādu dienu, agrā priekšpusdienā man bija jāaizbrauc uz pilsētu, lai šo to nokārtotu. Es izgāju no dzīvokļa un, ejot lifta virzienā, ieraudzīju, ka no tā tieši iznāk Irēnas kundze un steidzīgi dodas uz manu pusi. Ar Irēnas kundzi es iepazinos pašā sākumā, kad ierados Varšavā. Viņa tolaik strādāja par galveno grāmatvedi firmā, kas kļuva par manu pirmo darbavietu. Uz viņu vienmēr varēja paļauties, ne vienu reizi vien viņa man palīdzēja, kad tas bija nepieciešams, un mūsu draudzība ir saglabājusies par spīti laikam.

-Klausies, – iesāka Irēnas kundze, – es nupat satiku kādu savu senu paziņu, kurš līdz šim bija pamatskolas direktors, taču nu ir aizgājis pensijā. Izmantojot gadījumu, es viņam pajautāju, vai skola gadījumā nemeklē angļu valodas skolotāju. Es nodomāju, ka, ja jau tu proti angliski, tu varētu pamēģināt mācīt skolā.

Mēs lēnām devāmies uz liftu un nobraucām uz pirmo stāvu. Pa to laiku Irēnas kundze stāstīja tālāk:

– No šī paziņas es dabūju jaunās direktores telefona numuru un jau viņai piezvanīju. Viņi patiešām meklē angļu valodas skolotāju, un turklāt ļoti steidzami. Ņem, – viņa izņēma no somiņas mazu lapiņu, – te ir viņas numurs. Viņa lūdza, lai tu ar viņu sazinies rīt priekšpusdienā. 

Es klusēdama klausījos Irēnas kundzes vārdos, un viņa mani pārliecināja, runājot par ieguvumiem no darba skolā.

– Tev būs pastāvīgs darbs, apdrošināšana un iztikas līdzekļi.

Es atzinu, ka viņai ir taisnība, kaut arī pirms tam man nebija ienācis prātā meklēt darbu skolotāja profesijā. Kad mēs atvadījāmies, es sāku pārdomāt visu, ko Irēnas kundze bija teikusi.

– Nav ko čīkstēt, jāmet izvēlīgums un lepnums pie malas. Man jāuzņemas vienalga kāds darbs, jo ar kaut ko taču galu galā ir jāsāk, – es sev teicu.

Nākamajā dienā es piezvanīju uz norādīto numuru. Direktores kundze man piedāvāja tikšanos jau tajā pašā dienā. Viņa izrādījās simpātiska un laipna būtne, un bija gatava jau tūlīt mani pieņemt darbā, bet vispirms vēl bija nepieciešams iegūt Izglītības pārvaldes atļauju mani nodarbināt. Taču, kā teica direktores kundze, tam nevajadzētu sagādāt problēmas. Man vajadzēja sazināties ar viņu par šo jautājumu pēc dažām dienām. Kad mēs tikāmies nākamreiz, direktores kundze bezpalīdzīgi nolaida rokas.

– Man ļoti žēl, bet pārvalde nedeva piekrišanu jūs nodarbināt. Jums nav pedagoģiskās sagatavotības darbam ar bērniem.

Kad izgāju no skolas ēkas, es tūlīt devos pie Irēnas kundzes, kura dzīvoja tieši pretim skolas ēkai.    

– Tas ir briesmīgi, – viņa mani žēloja, – tik ilgi meklēt darbu, un jau atkal nekā. Un es cerēju, ka vismaz šajā skolā tev paveiksies, jo šķita, ka viss jau notiek uz labu.

– Irēnas kundze, lūdzu, nevajag uztraukties. Es ticu, ka Kungs Dievs zina, ko dara. Pavisam drīz Viņš noteikti man dos kādu darbu.

-Vēlu tev, lai tā arī notiktu!

Tā nu kārtējais mans mēģinājums tikt pie darba beidzās ar neveiksmi. Es prātoju, kāda bija šī notikuma jēga.

– Dievs, ko Tu vēlies man pateikt caur šo notikumu? – Tajā pašā dienā es jautāju savā lūgšanā.

Neilgi pēc tam man ienāca prātā doma:

– Lai gan es nevaru strādāt kā pilna laika skolotāja, varbūt es varētu pasniegt maksas valodas kursus bērniem? 

Es steidzīgi vēlreiz sakontaktējos ar direktores kundzi un pastāstīju viņai savu ideju. Izrādījās, ka bez jebkādām problēmām es varētu pasniegt šādus maksas angļu valodas kursus kaut pie viņas skolā. Direktores kundze man labprāt piedāvāja savu palīdzību kursu organizēšanā un piespēlēja man dažas interesantas idejas. Tieši pēc dažām dienām, 3. septembra pirmdienā, sākās jauns mācību gads, un radās brīnišķīga iespēja šajā dienā satikt bērnu vecākus un piedāvāt angļu un vācu valodas kursus grupās.

-Es būšu laimīga, ja pieteiksies kaut daži bērni, – es garā nopūtos, jaunā mācību gada sākšanās dienā vērojot lielo bērnu un vecāku pūli, kas pārvietojās pa skolas aktu zāli, kurā es veicu pierakstīšanu. Todien es galvenokārt sniedzu informāciju tiem vecākiem, kuri bija ieinteresēti.

Nākamajā dienā es pierakstīju desmit bērnus, bet 5. septembrī manā sarakstā jau bija divdesmit pieci uzvārdi. Vairāku dienu laikā pēc tam pieteicās vēl jauni gribētāji tā, ka beigu beigās bija pierakstījušies vairāk, nekā sešdesmit bērni! Tātad varētu teikt, ka tajās dienās es „savā tīklā noķēru” vairāk, nekā sešdesmit zivis (!)

Pierakstīšanās laikā es sapratu, ka man nepieciešams dibināt uzņēmumu, lai es varētu bez traucēkļiem veikt apmācību.

Paldies Tev, Kungs Jēzu Kristu!