Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit;

 klaudziniet, tad jums taps atvērts.

Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un,

 kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.

(no Mateja Evaņģēlija. 7, 7-8)

Zemāk aprakstītie notikumi vēsta par lūgšanas spēku „kaujā”, kādu es izcīnīju ar mājokļu kooperatīvu un pilnvaroto par manu dzīvokli.

1999. gadā es izlēmu nopirkt jaunu dzīvokli. Tolaik es strādāju bankā, man bija augsti ienākumi, un es varēju dabūt kredītu no bankas jauna dzīvokļa iegādei. Es atradu, manuprāt, atbilstošu un uzticamu mājokļu kooperatīvu, kas tieši būvēja jaunu dzīvojamo rajonu. Pēc ilgām pārdomām es nolēmu parakstīt līgumu ar kooperatīvu. Es samaksāju pilnu celtniecības izdevumu summu. Kad dzīvojamais rajons bija uzcelts, es saņēmu dzīvokļa atslēgas un uzreiz tajā ievācos.

2004. g. – kooperācijas bankrots

Diemžēl es nekļuvu par dzīvokļa īpašnieci, jo es nevarēju parakstīt notariālo aktu. Kāpēc? Mājokļu kooperatīvs drīz pēc tam nokļuva ļoti grūtā finansiālā situācijā un vēlāk jau bankrota stāvoklī. Bankrota lietu tiesa iecēla pilnvaroto kooperatīva pārvaldei un tā īpašumu pārdošanai.

Bankrota procedūras uzsākšanas brīdī visi līdzšinējās valdes lēmumi zaudēja juridisko spēku, tādēļ man nebija iespējams turpināt notariālā akta parakstīšanas procedūru. Tātad es nevarēju kļūt par likumīgu dzīvokļa īpašnieci. Kā tobrīd dabūju zināt, es varēju pat zaudēt savu dzīvokli un visu iemaksāto būvniecības summu. Izrādījās, ka mana dzīvokļa juridiskais īpašnieks ir mājokļu kooperatīvs. Šī iemesla dēļ pilnvarotais varēja darīt ar manu dzīvokli, ko vien vēlējās. Piemēram, viņš varēja pārdot dzīvokli bez manas piekrišanas un izlikt mani uz ielas, neatgriežot iemaksāto naudu.  

***

Lūk, šādi manā dzīvē sākās ļoti grūts periods, pilns baiļu par dzīvokļa (un vienlaikus jumta virs galvas) zaudēšanu, visas dzīvoklī investētās naudas zaudēšanu un par nedrošo nākotni.

2007. gada beigās…

Tikai 2007. gada beigās parādījās cerība, ka manas dzīvokļa problēmas tiks atrisinātas. Kādu dienu pilnvarotais izsauca uz tikšanos mani un citus iedzīvotājus, kuri tāpat kā es nebija juridiskie savu dzīvokļu īpašnieki. Tikšanās laikā viņš mūs informēja par notariālā akta parakstīšanas iespēju. Diemžēl noteikums bija šāds: cik ātri vien iespējams, mums ir jāiemaksā papildus naudas summa. Pilnvarotais deva mums trīs mēnešus laika, lai sadabūtu naudu un nokārtotu visas nepieciešamās formalitātes. Manā gadījumā tika prasīts papildus samaksāt vairāk nekā 56 000 zlotu (tolaik apmēram 18 000 dolāru). Tikai pēc šīs summas samaksāšanas pilnvarotais bija gatavs parakstīt notariālo aktu, un tikai tādā veidā es varēju kļūt par dzīvokļa īpašnieci.

Janvāris 2008

Trīs mēneši pagāja ļoti ātri, un man diemžēl neizdevās savākt nekādus līdzekļus. Bankas, kurās griezos, atteicās man piešķirt kredītu manas negatīvās kredītvēstures dēļ. Es atrados Kredītu Informācijas Biroja (KIB) neuzticamo debitoru sarakstā. 1999. gadā es paņēmu divus bankas aizdevumus dzīvokļa iegādei – hipotekāro kredītu un patēriņa kredītu. 2001. gadā es zaudēju darbu un dažus mēnešus biju bezdarbniece, tādēļ tobrīd es nebiju spējīga nokārtot savas kredītsaistības. Sakarā ar to es pastāvīgi kavēju kredīta atmaksas termiņus, un ieilga parāds, kā rezultātā mans uzvārds parādījās KIB „melnajā sarakstā”.

Sakarā ar to es nevarēju samaksāt kooperācijai prasīto naudas summu pilnvarotā noteiktajā termiņā. Pilnvarotais mani sistemātiski izsauca pie sevis uz biroju un jautāja, vai vēl neesmu sameklējusi prasītos līdzekļus. Viņš mani izsauca gandrīz katru otrdienu un ceturtdienu, kad ieradās savā birojā mūsu rajonā. Gandrīz katru reizi viņš man draudēja ar izlikšanu no dzīvokļa. Kādā janvāra dienā viņš mani atkal izsauca pie sevis. Šoreiz sarunā piedalījās arī pilnvarotā advokāts. Viņi man noteica pēdējo samaksas termiņu – 28. februāri. Pēc šī datuma man bija jāsaņem tiesas pavēle atstāt dzīvokli. Pilnvarotais un viņa advokāts man paskaidroja:

– Ja jūs neiemaksāsiet naudu līdz februāra beigām, jums būs jāatstāj dzīvoklis marta sākumā.

Man nebija ne jausmas, kur lai ņem tik daudz naudas, turklāt tik īsā laikā. Tādējādi no cilvēciskā viedokļa es biju nokļuvusi pilnīgi bezcerīgā bezizejas stāvoklī. Par spīti visam es joprojām cerēju un ticēju, ka ir jābūt kādam šīs grūtās situācijas atrisinājumam.

Es nolēmu „gāzt kalnus…”

Tad nu es nolēmu „gāzt kalnus”. Jau pašā 2008. gada sākumā es palūdzu ļoti daudziem cilvēkiem par mani aizlūgt. Tie bija simtiem pasaulīgi un garīgi cilvēki Polijā un ārzemēs, tostarp Francijā, Itālijā, Norvēģijā, Islandē, Nīderlandē un Vācijā. Februārī es lūdzu aizlūgumu arī kādai lūgšanu grupai tuvējā katoļu baznīcā. No tā laika visi šie ļaudis aizlūdza par manas situācijas atrisināšanos un Dieva palīdzību. Arī mēs ar manu mammu nenogurstoši lūdzāmies par laimīgu izķepurošanos no grūtā stāvokļa. Jau drīz es pamanīju lūgšanu pirmos augļus.

Februāris pagāja ļoti ātri un drīzāk mierīgi. Pilnvarotais bija pārstājis mani vajāt un regulāri izsaukt uz savu biroju. Par spīti tam, ka neiemaksāju prasīto summu, es nesaņēmu pavēli izvākties. Marta sākumā es rakstiski vērsos bankrota lietu tiesā ar lūgumu pagarināt termiņu. Drīz pēc tam es tikos ar tiesnesi, un mēs vienojāmies par pagarinājumu līdz septembra sākumam.

Anna

Marts un aprīlis arīdzan pagāja ļoti ātri, un man vēl joprojām nebija ne jausmas, kā iegūt nepieciešamo summu. Maijā es vēlreiz daudziem cilvēkiem palūdzu par mani aizlūgt.

Maija un jūnija mijā man piezvanīja draudzene Kaša, kura kopā ar ģimeni nupat bija pārvākusies uz jaunu māju vienā no Varšavas rajoniem.

-Klausies, – teica Kaša – pirms dažām dienām mēs ar jaunajiem kaimiņiem sarīkojām pikniku. Kādas sarunas laikā atklājās, ka viena no manām kaimiņienēm strādā bankā. Es viņai ieminējos par tevi un par to, ka nevari dabūt kredītu nevienā bankā. Iedomājies tikai, šī sieviete man piedāvāja savu pašaizliedzīgo palīdzību un pateica, ka ar prieku palīdzēs tev iegūt aizdevumu. Viņa palūdza, lai nododu tev viņas telefona numuru. Piezvani viņai, un viņa noteikti mēģinās tev kaut kā palīdzēt.

Neilgi pēc tam es piezvanīju uz norādīto numuru un tādā veidā iepazinos ar Annu, manas draudzenes Kašas kaimiņieni. Anna jau daudzus gadus strādāja banku darbības jomā un ļoti labi pārzināja banku pakalpojumu tirgu. Viņa nolēma man palīdzēt un atrast banku, kura, ņemot vērā manu situāciju, tomēr piešķirtu man nākamo kredītu. Pēc dažām dienām viņa man piezvanīja un teica, ka ir atradusi banku, kas piekritusi piešķirt man aizdevumu. Jūnija un jūlija mijā es sagādāju visus nepieciešamos dokumentus un iesniedzu tos bankā.

Septembris 2008

Pienāca septembris, un man vēl joprojām nebija pozitīvas atbildes no bankas par aizdevuma piešķiršanu. Septembra sākumā es uzzināju, ka bankas juridiskais padomnieks ir aizturējis lēmumu. Viņš nepiekrita piešķirt aizdevumu, jo mājokļu kooperatīva dokumentos bija ieraksts, kas modināja šaubas. Vairāki bankas darbinieki norādīja, ka viņam nav taisnība un centās padomnieku pārliecināt, taču nesekmīgi. Turklāt parādījās vēl viena problēma, proti, man bija pēc iespējas ātrāk jāatmaksā viens no maniem kredītiem (patēriņa kredīts) un pēc iespējas ātrāk jāsaņem apliecinājums par mana vārda dzēšanu no Kredītu Informācijas Biroja neuzticamo debitoru saraksta.

Un ko gan iesākt? Protams, man atlika tikai lūgšana. Septembra sākumā es vēlreiz griezos pie lūgšanu grupas. Mēs lūdzāmies, lai jurists no bankas mainītu savu lēmumu un lai es iegūtu nepieciešamos līdzekļus kredīta atmaksai.

Divas vai trīs dienas pēc lūgšanas es saņēmu ziņas no bankas, ka juridiskais padomnieks ir mainījis lēmumu! Jauni juridiski argumenti, kas viņam tikuši iesniegti, bijuši tik pārliecinoši, ka viņš piekritis aizdevuma piešķiršanai. Septembrī man izdevās arī divu dienu laikā sameklēt naudu un pilnībā nomaksāt patēriņa kredītu. Drīz vien mans uzvārds tika dzēsts no Kredītu Informācijas Biroja neuzticamo debitoru „melnā saraksta”.

Oktobris 2008

Šķita, ka viss iet uz labu un jau drīz es varēšu iemaksāt naudu kooperācijas kontā. Jā, tomēr septembra un oktobra mijā sākās globālā finanšu krīze. Lielākā daļa banku izlēma pārtraukt aizdevumu piešķiršanu vai to ievērojami samazināt. Vienlaikus ievērojami tika paaugstinātas kredītdevēju prasības pret klientiem.

Oktobra sākumā es saņēmu telefona zvanu no Annas, kura man pavēstīja, ka finanšu tirgū ir iestājusies ļoti sarežģīta situācija, un „mana banka” ir pārtraukusi aizdevumu piešķiršanu uz nenoteiktu laiku. Tomēr viņa man apsolīja, ka pamēģinās noskaidrot savā bankā, vai pastāv iespēja piešķirt man aizdevumu. Bet, – viņa teica – tas var izrādīties ļoti sarežģīti, jo viņas banka piešķir tikai lielus aizdevumus un tikai bagātiem klientiem.

Es prātoju, ko man tālāk darīt, un kā parasti, man prātā nāca tikai viena doma: arī šoreiz lūgt palīdzību baznīcas ļaudīm! 9. oktobrī notika kārtējais aizlūgums par mani, kura laikā es lūdzos kopā ar lūgšanu grupu tuvējā baznīcā.

Nākamajā dienā, 10. oktobrī ap pusdienlaiku, man piezvanīja Anna un pavēstīja, ka ir personīgi tikusies ar bankas izpilddirektoru un saņēmusi viņa piekrišanu piešķirt man aizdevumu. Desmit dienas vēlāk es parakstīju aizdevuma līgumu ar banku. Banka pieņēma lēmumu, ka pārskaitīs līdzekļus pilnvarotā kontā pēc tam, kad būšu uzrādījusi parakstītu notariālo aktu.

***

Vēl tajā pašā dienā es tikos ar pilnvaroto, lai vienotos par notariālā akta parakstīšanas datumu. Un te mani gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums!

Pēc iepazīšanās ar bankas līguma noteikumiem pilnvarotais teica, ka vairāki līguma punkti modina viņā šaubas un ka viņš neparakstīs notariālo aktu, kamēr banka nemainīs līguma noteikumus. Banka nevēlējās mainīt līguma saturu. Uz to pilnvarotais paziņoja, ka tādā gadījumā viņš neparakstīs ar mani nekādu notariālo aktu.

Arī šoreiz es griezos pie lūgšanu grupas, kura aizlūdza par laimīgu situācijas atrisinājumu. Dažas dienas pēc aizlūguma banka piekrita tikties ar pilnvaroto. Tikšanās laikā bankas filiāles direktors piedāvāja jautājuma risinājumu, kam pilnvarotais ātri piekrita.

2008. gada 26. novembrī

Notariālais akts tika manis un pilnvarotā parakstīts 26. novembrī bankas filiālē, notāra un bankas darbinieka klātbūtnē. Tas notika aptuveni 9:30 no rīta. Ap plkst. 11:00 es saņēmu zvanu no bankas, ka ir jau veikts naudas pārskaitījums uz mājokļu kooperatīva kontu.

Tādā veidā es kļuvu par likumīgu sava dzīvokļa īpašnieci. Visi šķēršļi, kas stāvēja ceļā uz laimīgu jautājuma atrisinājumu, tika novākti. Tas bija iespējams tikai pateicoties Dievam – ilglaicīgām daudzu cilvēku lūgšanām valstī un ārzemēs.

Jā, tā tik tiešām bija liela lūgšana, spējīga gāzt kalnus!

Paldies Tev, Kungs Jēzu Kristu!