Mani vecāki iepazinās caur saviem kopīgajiem draugiem. Tā kā viņus šķīra attālums (mamma dzīvoja valsts austrumos, bet tēvs – rietumos), pirms kāzām viņi redzējās vien dažas reizes un nepaspēja labi iepazīt viens otru. Viņi apprecējās pēc pāris mēnešu pazīšanās no attāluma. Pēc kāzām mamma pārvācās pie tēva uz otru valsts malu.

Pirms kāzām mans tēvs cītīgi slēpa no mammas savu patieso dabu. Arī kopīgie paziņas nebija mammai neko pastāstījuši par tēva sliktajām nosliecēm. Uzreiz pēc kāzām nāca gaismā patiesība, ka mans tēvs bija vadījis ļoti grēcīgu dzīvi. Viņš turklāt neatteicās no sava līdzšinējā dzīvesveida. Mamma to visu ļoti pārdzīvoja. Es zinu no viņas stāstiem, ka tēva uzvedība bija viņai liels šoks. Kad es piedzimu, tēvs mammai pateica, ka es neesmu viņa bērns. Drīz vien notikumi sāka risināties dramatiski, kā rezultātā mana mamma sapakoja savas mantas un kopā ar mani atgriezās dzimtajās mājās valsts austrumu galā. Man bija pieci mēneši, kad mamma aizgāja no tēva. Drīz pēc tam vecāki izšķīrās oficiāli.

Vēlāk dzīvē man nekad nebija iespējas iepazīt savu tēvu, jo viņš par mani neinteresējās. Tikai vienreiz, kad man bija daži gadiņi un es jau gāju skolā, viņš man atsūtīja divas grāmatiņas. Vēlāk, kad man bija, šķiet, kādi 10 gadi, kopīgie paziņas mums pavēstīja, ka tēvs pēkšņi gājis bojā autoavārijā. Kā mums stāstīja, viņš pabraucis tieši zem ātrumu pārsniedzošas kravas mašīnas riteņiem.

Es biju ievainots bērns

Gāja laiks. Mamma mani audzināja viena un nekad vairs neizgāja pie vīra, jo – kā viņa apgalvoja – atkārtota iziešana pie vīra pēc šķiršanās būtu pretrunā ar viņas kristīgo ticību un izpostītu viņas draudzību ar Dievu.

Kā bērns es biju ļoti nervoza, es brēcu bez iemesla un nebija iespējams mani nomierināt. Ar laiku es pārstāju tik nervozi uzvesties, taču sāku izvairīties no sabiedrības. Es izolējos no cilvēkiem un kļuvu arvien nedrošāka. Es varēju stundām ilgi nevienam neatsaukties, taču ārēji es radīju normāla bērna iespaidu. Skolā man bija draugi un draudzenes, mācības man padevās diezgan viegli, es mācījos ļoti ātri, piedalījos ārpusskolas nodarbībās, konkursos un uzvedumos, man bija dažādas intereses, kuras pilnveidoju. Tomēr neraugoties uz panākumiem skolā un ārpus tās, es jutos nenovērtēta un kompleksiem pilna.

***

Gāja gadi, un es kļuvu arvien nedrošāka un noslēdzos savā pasaulītē. Es jutos sliktāka par citiem cilvēkiem un droši vien tieši tādēļ no viņiem „bēgu”. Man neizdevās izveidot ilglaicīgus sakarus. Bieži man bija mainīgs garastāvoklis – te es biju jautra, bet pēc mirkļa jau pilna skumju un grūtsirdības. Mans garastāvoklis bija no manis neatkarīgs, un kad uznāca „melnie”, es nespēju pār sevi valdīt un sabruku.

Man bija nepieciešamas iekšējas pārmaiņas

Kādā dzīves brīdī es sapratu, ka šis iekšējais stāvoklis man arvien vairāk traucē, apgrūtina manu dzīvi un funkcionēšanu, kā arī attiecības ar cilvēkiem. Tas it īpaši saasinājās, kad es iegāju pieaugušo dzīvē. Es baidījos pati pieņemt jebkādus lēmumus un biju ļoti nepatstāvīga. Es baidījos izrādīt iniciatīvu – bieži vien tikai tādēļ, ka tas prasīja kontaktēšanos ar citiem cilvēkiem, bet es baidījos no viņu negatīvās reakcijas, atteikuma. Vārdu sakot, es vienkārši baidījos no nākamās atstumšanas.

Galu galā es nonācu pie secinājuma, ka ar šādu raksturu es vienkārši „paspēlēšu” dzīvi. Es ļoti alku pēc kādām iekšējām pārmaiņām, jo patiesībā es nevēlējos būt tāda, kāda biju. Tomēr es zināju, ka pati netikšu galā ar savām problēmām.

Sabrukuma brīžos es parasti atcerējos tēvu, kuru es vainoju visās savas un mammas dzīves nelaimēs. Es bieži teicu, ka viss būtu noritējis citādi, ja viņš būtu bijis labs vīrs un tēvs. Es pastāvīgi nēsāju sevī atstumtības sajūtu un izjutu, cik ļoti viņš bija mani ievainojis sakot, ka neesmu viņa bērns.

***

Kādu dienu es klausījos radio programmu ar kāda misionāra piedalīšanos, kurš stāstīja par Dievu un par savu darbu. Programmas viesis bija tēvs Džeimss Mandžakals (James Manjackal) – harismātisks misionārs, kurš sludināja Evaņģēliju visā pasaulē. Viņš bija bagātīgi Dieva apdāvināts ar harismām, tostarp dziedināšanas harismu. Vēl nekad es nebiju dzirdējusi, ka kāds tā runātu par Jēzu Kristu un Viņa bezgalīgo Mīlestību uz cilvēku. Par Jēzu, kurš dzīvo, darbojas, dziedina, ārstē slimas dvēseles un miesas. Tēvs Džeimss stāstīja par garīgo dzīvi, kas līdz tam man bija praktiski nezināma, kaut gan es biju, kā man vismaz toreiz šķita, ticīgs cilvēks. Tas, ko viņš runāja par Jēzu, bija fantastiski! Kad es klausījos, manī spontāni dzima dziļa vēlēšanās tuvoties Dievam un Viņu tuvāk iepazīt.

Tēvs Džeimss runāja arī par to, ka katram cilvēkam ir nepieciešama iekšēja dziedināšana no pagātnes traumām. Raidījuma beigās tēvs noskaitīja lūgšanu par tiem, kuri klausījās šo programmu. Tad es sajutos kaut kā labāk, jo šī lūgšana mani piepildīja ar dziļu cerību. Uzreiz pēc pārraides es sameklēju tēva Džeimsa mājaslapu ( www.jmanjackal.net ) un aizsūtīju viņam vēstuli ar lūgumu noskaitīt lūgšanu par manu iekšējo dziedināšanu.

Dalība rekolekcijās

Pēc dažām nedēļām es gāju pa ielu un ieraudzīju sludinājumu, kas vēstīja, ka tuvējā baznīcā tiek organizētas rekolekcijas par iekšējās dziedināšanas tēmu. Es izlēmu tajās piedalīties. Rekolekciju laikā es uzzināju, cik pagātnes ievainojumiem ir liela ietekme uz cilvēka dzīvi. Tādēļ cilvēkam ir nepieciešama iekšēja dziedināšana. Iekšējā dziedināšana ir cilvēka atbrīvošana no ievainojumiem un to sekām, pieņemot dziedinošo Dieva mīlestību. Tās ir traumas, kas visbiežāk cēlušās citu cilvēku negatīvas rīcības rezultātā, piem., nodarīts kaitējums, sagādātas ciešanas utt.

Kopējās lūgšanas laikā es aptvēru, cik ļoti ievainota esmu. Vienlaikus es atklāju, ka manas traumas un iekšējie stāvokļi sakņojas dziļi manā bērnībā, un galvenokārt pirmsdzemdību periodā, kad mana mamma vēl bija stāvoklī. Es skaidri un gaiši sapratu, ka manu problēmu iemesls ir mana tēva attieksme, manas mammas pārdzīvojumi grūtniecības laikā un drīzie notikumi pēc manas piedzimšanas. Šī iemesla dēļ es nespēju būt dzīvespriecīga, jo manī bija rētas, es nesu sava tēva grēku un vainas nastu, kā arī atraidīšanas sajūtu. Es sapratu, ka man pavisam noteikti ir nepieciešama iekšējā dziedināšana, un apsvēru, kas man jādara, lai to pieredzētu.

***

Labais Dievs kā parasti par visu parūpējās! Pagāja daži mēneši, un kādu dienu es pēkšņi sajutu iekšēju pamudinājumu ieslēgt radio. Uzreiz pēc tam es noklausījos paziņojumu, ka drīzumā Varšavā ieradīsies… tēvs Džeimss Mandžakals(!). Viņš grasījās šeit vadīt rekolekcijas četru dienu garumā ar nosaukumu: „Viņa rētās ir mūsu dziedināšana”. Turklāt viņš grasījās lūgties par slimajiem, kam nepieciešama dziedināšana. Es uzreiz zināju, ka tas ir kaut kas man noderīgs. Galu galā es tik ļoti vēlējos nomest šo smagumu, kas jau tik sen mani nomocīja.

Tās bija ļoti intensīvas rekolekcijas, kas sagatavoja žēlastības un iekšējās dziedināšanas pieņemšanai. Katru rītu tās sākās plkst. 9:30 un beidzās 20:00 vai pat vēl vēlāk. Rekolekciju laikā tēvs Džeimss daudz runāja par iekšējām traumām, to iemesliem un par iekšējas dziedināšanas nepieciešamību. Un viss, ko viņš teica, bija man ideāli piemērots. Viņš daudz runāja arī par to, kā atklāt sevī ievainojumu avotu un cēloņus un kā atvērties Jēzum Kristum, Viņa Mīlestībai un iekšējai dziedināšanai.

Kā es pieredzēju iekšējo dziedināšanu?

Rekolekcijas es uztvēru ļoti nopietni un centos ievērot visus tēva Džeimsa norādījumus. Rekolekciju laikā es pārliecinājos par to, ka manu ievainojumu avoti nāk gan no pirmsdzemdību laika, gan no dzīves īsi pēc manas nākšanas pasaulē. Es pārliecinājos, ka tēva tēls ir manu ievainojumu iemesls. Tēvs Džeimss daudz runāja par piedošanu, bez kuras nevar būt ne runas par iekšējo vai jebkādu citu dziedināšanu. Bet es pret tēvu jutu milzīgu aizvainojumu… Tādēļ es lūdzos Jēzu, lai Viņš palīdz man piedot, jo pati es nebiju spējīga to paveikt.

Es kārtīgi pārbaudīju savu sirdsapziņu. Tad es apmeklēju ilgu grēksūdzi, kas galvenokārt izpaudās tā, ka es grūdu no sevis ārā pēc kārtas visus aizvainojumus, neapmierinātību, naidu, nemieru, vājumu, jebšu visu, kas līdz šim mani bija nomocījis. Aizejot no grēksūdzes, es jutos tā, it kā būtu novēlusi no sevis kādu lielu smagumu.

***

Tās pašas dienas vakarā norisinājās kopīga lūgšana par dziedināšanu. Tēvs Džeimss lūdza Jēzu, lai Viņš dāvā dziedināšanu katram rekolekciju dalībniekam. Skaitot lūgšanu, viņš izgāja cauri visiem cilvēka dzīves posmiem, sākot ar pirmsdzemdību laiku. Es ļoti lūdzos, lai šajā vakarā Jēzus Kristus dziedinātu arī mani.

Lūgšanas laikā es sajutu, ka manī kaut kas notiek. To ir grūti aprakstīt. Bija tā, it kā es būtu iegremdēta kādā, kas izstaro labestību un žēlastību. Es sajutu iekšēju siltumu. Jā, tas bija iekšēja siltuma vilnis, kas mani piepildīja. Es vienkārši sajutos tā, it kā kāds mani ļoti mīlētu. Šī Mīlestība pār mani pārliecās, Tā mani viscaur apņēma un caurstrāvoja. Vienā mirklī viss pagaisa: aizvainojums un nepatika pret tēvu, neapmierinātība, atstumtības sajūta… Es sajutu sevī svētlaimīgu mieru, iekšēju klusumu un prieku, es sajutos drosmīga un stipra.

Tā bija pārsteidzoša pieredze, un to nav iespējams ne ar ko salīdzināt. Es nespēju to aprakstīt. Es varu tikai pateikt, ka no tā brīža viss šajā pasaulē man ir tikai tāds patiesas laimes aizstājējs. Kopš tā laika es nemeklēju un vairs nevēlos neko citu, kas varētu mani padarīt laimīgu. Tajā vienā mirklī Jēzus man iedeva visu. Viņš man iedeva sevi un savu bezgalīgo Mīlestību. Ar to man pietiek.

Un tad es pirmo reizi padomāju labu par savu tēvu! Es sapratu, cik ļoti nelaimīgs viņš bija, jo dzīvoja grēka verdzībā. Es sajutu, ka esmu viņam visu piedevusi. Es sajutu arī to, ka patiesībā mūs vieno dziļa saikne. Tēva un meitas saikne.

***

Kad lūgšana beidzās, bija jau ļoti vēls. Tēvs Džeimss ātri devās uz izejas pusi, lai nodotos vakara atpūtai. Es skrēju viņam pakaļ un noķēru viņu jau pie pašas izejas.

-Tēvs, Jēzus ir mani dziedinājis! – es teicu. Tad es piemetināju kaut ko, kas jau kādu laiku man maisījās galvā un īpašā veidā nobrieda manī tajā vakarā:

-Tēvs Džeimss, es vēlos kalpot Jēzum.

Tēvs Džeimss man plati uzsmaidīja un teica:

-Sniedz liecību!. Un vēlāk, kad viņš jau devās prom, atkārtoja vēlreiz:

-Sniedz liecību!

Un šī tad nu arī ir mana liecība.