2009. gadā manai mammai tika diagnosticēta Alcheimera slimība. Šī slimība atnāca pēkšņi un negaidīti. Piepeši parādījās ļoti pārsteidzoši simptomi, un sākās strauja manas mātes veselības stāvokļa pasliktināšanās. Varētu teikt, ka slimība uzradās kā zibens no skaidrām debesīm!

Pirms slimības…

-Mana mamma bija neparasta un ļoti inteliģenta sieviete ar plašu interešu loku. Viņa aizrāvās ar vēsturi, ģeogrāfiju, ceļošanu, arheoloģiju, sportu (jo īpaši viņai patika tramplīnlēkšana un daiļslidošana), mūziku, kino un literatūru. Viņa vienmēr pirka daudz grāmatas, un pateicoties viņai mūsu dzimtajās mājās izveidojās diezgan liela bibliotēka.

-Mana mamma bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Viņa mīlēja iegūt jaunus draugus un paziņas, un tādēļ visā apkaimē viņai to bija ļoti daudz. Viņa ar prieku ielaidās diskusijās par dažādām tēmām, un cilvēkiem patika ar viņu sarunāties, jo mamma vienmēr atrada laiku, lai uzklausītu viņu problēmas, parunātu par interesantām tēmām vai vienkārši tāpat patērzētu. 

– Mana mamma izturējās draudzīgi pret visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu uzskatiem, redzesloka, reliģiskās piederības, atkarībām, sliktajiem ieradumiem utt. Katrā cilvēkā viņa centās atrast labo.

-Mana mamma bija ļoti ticīgs cilvēks, viņa ļoti daudz skaitīja lūgšanas un patiešām dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju. Tas viņai netraucēja runāties ar ateistiem, agnostiķiem un citiem cilvēkiem, kuri nepieder pie kristīgās baznīcas. Viņa cienīja citu cilvēku uzskatus, kaut arī vienmēr stingri turējās pie sava viedokļa.

-Mana mamma bija mana labākā draudzene. Es varēju viņai stāstīt visu, kas man bija sakrājies uz sirds. Es zināju, ka vienmēr varu uzticēt viņai savas raizes un problēmas. Tad viņa mani mierināja un centās atrast vislabāko risinājumu. Pēc tam, kad es atstāju dzimtās mājas un pārcēlos uz galvaspilsētu, mēs katru dienu sazvanījāmies un varējām stundām ilgi runāt pa telefonu.

-Mana mamma bija ļoti prasīga, un es esmu viņai par to ļoti pateicīga. No vienas puses viņa mani lutināja, taču no otras – bija pret mani arī barga. Viņai ļoti daudz prasīja no sevis pašas un, protams, arī man uzstādīja augstas prasības. Viņa man vienmēr teica, ka īstus panākumus var gūt tikai ar smagu darbu, piepūli un izturību. 

-Mana mamma man parādīja, kā tikt gala ar grūtībām un kā pārvarēt dažādus šķēršļus. Viņa man parādīja, ka cilvēks nekad nedrīkst padoties, kad dzīve kļūst grūta. Viņa man iemācīja, ka nekas nav neiespējams un mums viss ir pa spēkam, ja vien esam tuvā un ciešā draudzībā ar Dievu. Es esmu viņai ļoti pateicīga par visu, ko viņa manā labā ir darījusi. 

Mana mamma bija neparasta sieviete, un tieši tādu es vēlētos viņu vienmēr glabāt savā sirdī un savās atmiņās.

Kad atnāca tā briesmīgā slimība…

Kad mammai parādījās pirmie slimības simptomi, es vispirms domāju, ka tās ir parastas atmiņas problēmas, kādas parādās daudziem veciem cilvēkiem, jo ārēji viss liecināja par to, ka ar manu mammu viss ir kārtībā un uztraukumam nav pamata. Tomēr ar laiku es pamanīju, ka ar mammu notiek kaut kas jocīgs. Piemēram, viņai parādījās problēmas ar orientēšanos, viņa nespēja pareizi atpazīt mūsu dzīvojamā rajona apkārtni. Viņai šķita, ka atrodas citā pilsētā. Beigās jau nonāca līdz tam, ka viņa nevarēja atrast ceļu mājup no veikala vai no baznīcas.

Aizvien biežāk gadījās arī, ka mamma izteicās neskaidri un nesaprotami. Turklāt viņa mēdza stāstīt atgadījumus, kas nemaz nebija notikuši. Vēl viņa bija stingri pārliecināta, ka bez mums mūsu dzīvoklī dzīvo vēl kāds. Ļoti bieži viņa teica, ka logos redz kaut kādus cilvēkus, reizēm mūsu radiniekus un paziņas, bet citreiz dažādas nepazīstamas personas. Un gandrīz nepārtraukti viņa ar tiem sarunājās.

Tiklīdz es ievēroju mammas dīvaino uzvedību, es sāku meklēt ārstu-speciālistu palīdzību. Neirologs nosūtīja mammu uz slimnīcu, kur viņai tika veikti specializēti izmeklējumi un noteikta diagnoze: Alcheimera slimība. Kopš tā laika sistemātiski parādījās arvien jauni un jauni šīs briesmīgās slimības simptomi.

Slimība attīstījās zibens ātrumā

Drīz vien mamma vairs neprata lietot dažādas sadzīves tehnikas ierīces (piemēram, radio, telefonu), viņa neprata ieslēgt un izslēgt gaismu utt. Turklāt viņa vairs neatpazina mani. Viņa domāja, ka es esmu viņas draudzene no jaunības laikiem un visu laiku man jautāja, kur ir viņas meita.

Šajā laikā vairāk par visu mamma vēlējās atgriezties dzimtajās mājās. Šī tiekšanās bija neticami spēcīga. Ļoti bieži viņa atkārtoja: „Es eju uz mājām!” vai „Kad mēs iesim uz mājām?”. Laiku pa laikam viņa mēģināja iziet no mūsu dzīvokļa un pašas spēkiem nokļūt dzimtajās mājās, kas atrodas aptuveni 200 kilometrus tālu no galvaspilsētas. 

Laika gaitā es vairs nevarēju ar mammu normāli sarunāties. Ar katru dienu un katru nedēļu viņa arvien vairāk pārvērtās mazā un bezpalīdzīgā “bērnā”, kurš nav spējīgs adekvāti izteikt savas domas, normāli vest sarunu, patstāvīgi veikt ikdienas aktivitātes, adekvāti uztvert un saprast pasauli.

Kad bija pagājis viens gads kopš diagnozes uzstādīšanas brīža, mamma jau dzīvoja pavisam citā „pasaulē”, kurā viņa dzīvoja savu dzīvi. Šajā pasaulē viņai bija savi draugi un paziņas; tur viņa piedzīvoja notikumus, par kuriem es pat nenojautu. Tā bija viņas personīgā pasaule, kurai es nevarēju piekļūt.

Ļoti ātri nonāca jau tik tālu, ka mammai bija nepieciešama pastāvīga aprūpe (24 stundas diennaktī), un es nevarēju viņu atstāt mājās vienu pašu. Vairāki paziņas man ieteica vest mammu uz pansionātu vai nespējnieku patversmi, jo, kā viņi apgalvoja, psiholoģiski es tā ilgi neizturēšot. Tomēr es neņēmu vērā tādus ieteikumus. Es nolēmu, ka pati parūpēšos par savu mammu. 

Mīlestības pārbaudījums

Mammas slimība man bija briesmīgs šoks. Sākumā es negribēju ticēt, ka mamma ir tik smagi slima un ka viņa nekad vairs neatgriezīsies pie veselības. Man bija ļoti grūti pieņemt šo patiesību, ka nekādu uzlabojumu vairs nebūs un ka manas mammas uzvedība nemainīsies. Sākumā es nespēju reāli aptvert iestājušos situāciju. Es nevarēju samierināties ar likteni un pieņemt šo jauno dzīves pieredzi.

Diemžēl manas mammas veselības stāvoklis mani slikti ietekmēja. Bieži man parādījās slikts noskaņojums, es kritu dziļā frustrācijā, biju palikusi ļoti nemierīga un nebiju spējīga sevi kontrolēt. Arvien vairāk pieauga nemiers un bailes. Es baidījos par nākotni. Laika gaitā manas negatīvās emocijas kļuva arvien spēcīgākas. Joprojām es nebiju spējīga tikt galā ar jauno situāciju un jaunajiem pienākumiem. Pašas vājuma un bezpalīdzības apziņa kļuva par iemeslu lielām sāpēm un noliedzošai attieksmei. Dažreiz man vienkārši gribējās visu atstāt un aizbēgt un citu pasaules malu.

Kādu dienu es beidzot sapratu, ka nevaru turpināt šādi dzīvot. Man pietrūka ne tikai pacietības un izturības, bet pirmām kārtām jau mīlestības pret manu slimo mammu. Vienlaikus es nonācu pie atklāsmes, ka mana negatīvā pieeja slimībai nekādi nespēs pozitīvi izmainīt ne mammu, ne viņas veselības stāvokli. Visi sarežģījumi un grūtības, ar kādām tajā laikā sastapos, man parādīja manu vājumu, un es sapratu, ka man ir jāmaina sava attieksme un ka man nepieciešama iekšēja pārveidošanās.

Ticības pārbaudījums

Tas bija arī manas ticības pārbaudījums. Es nevarēju saprast un pieņemt, ka Dievs atkal mums uzlicis jaunu, grūtu dzīves pieredzi. Bieži vien es bezpalīdzīgi jautāju Dievam: “Kāpēc…?”. Vienlaikus es joprojām cerēju, ka mamma atgriezīsies pie veselības. Es paprasīju daudziem cilvēkiem no baznīcas un lūgšanu grupām aizlūgt par manas mammas izveseļošanos, taču par spīti visām lūgšanām Kungs Dievs klusēja.

Ar laiku man kļuva skaidrs, ka Jēzus neizdziedinās manu mammu. Kad bija pagājuši vairāki mēneši un viņas veselības stāvoklis ārkārtīgi pasliktinājās, es sāku taujāt Dievu: “Ko Tu no manis gaidi?”. Katru reizi, kad Viņam šādi jautāju, es “dzirdēju” atbildi savā sirdī un savā sirdsapziņā. Es iekšēji jutu, ka man jāpieņem mammas slimība un kārtīgi par viņu jāparūpējas. Es jutu, ka tāda ir Dieva griba manas dzīves tuvākajā laikā.

Patiesa Mīlestība nāk no Debesīm

Tolaik es daudz lasīju par Dieva Žēlastību. Dieva Žēlastības kronītis jau ilgāku laiku bija mana iemīļotākā lūgšana. Dieva Žēlastība ir vislielākā Dieva īpašība. Žēlastība ir Dieva Mīlestība darbībā. Žēlastība izpaužas tādējādi, ka Dievs noliecas pār katra cilvēka postu un bēdām, jūt līdzi cilvēkam katrā viņa nelaimē, uzklausa visas to ļaužu lūgšanas, kuri vēršas pie Viņa pilnā uzticībā, un Viņš nāk palīgā cietējiem.

Tādēļ es nolēmu lūgt Žēlsirdīgajam Jēzum pacietību un izturību, un pirmām kārtām patiesu mīlestību pret savu māti. Es Viņam lūdzu, lai Viņš man palīdz mainīt manu nostāju pret slimību un kārtīgi parūpēties par mammu. Ar šādām domām es sāku skaitīt Dieva Žēlastības kronīti.

Lūgšanas augļi

Kungs Dievs ļoti ātri atbildēja uz manām lūgšanām. Uzreiz pēc pirmajām lūgšanas reizēm es ievēroju, ka esmu kļuvusi pacietīgāka un saprotošāka pret mammu un viņas slimību. Es atkal biju pilna optimisma un iekšēja miera.

Kungs Dievs man palīdzēja samierināties ar Viņa gribu, pieņemt manu ikdienas krustu un ar mīlestību rūpēties par savu mammu. Viņš izdarīja tā, ka es biju spējīga akceptēt savu sarežģīto situāciju un varēju izpildīt ikdienas pienākumus. Viņš man atgrieza optimismu, un es pārstāju raizēties par savu nākotni – es to uzticēju Dievam. Šādā veidā man bija vieglāk dzīvot.

Savukārt, kad es atstāju lūgšanas novārtā vai lūdzos pārāk maz, sliktās emocijas un noliedzošā attieksme atkal atgriezās, un es atkal vairs nebiju spējīga stāties pretī pienākumiem un mammas slimībai. Tas man lika saprast, ka man nepārtraukti ir nepieciešama palīdzība un atbalsts no Dieva puses, jo viena pati es netikšu galā. Tas man bija lielas garīgas cīņas laiks.

Ciešanu jēga

Slimības sākumā es ļoti bieži uzstādīju sev un Dievam jautājumu: „Kāpēc cieš mana mamma? Kāpēc ciešu es?”

Laika gaitā es sāku pakāpeniski saprast savu ciešanu jēgu, kā arī saprast, kādēļ cieš mana mamma. Es aptvēru, ka mammas slimība patiesībā ir liela Dieva žēlastības dāvana, par kuru man jābūt Dievam pateicīgai. Patiešām, es atklāju, ka mammas slimība ir Dieva aicinājums mīlēt. Aicinājums man, lai es vairāk pietuvotos Dievam, lai vēl vairāk mīlētu Viņu un savu mammu, kā arī kalpotu viņai ar mīlestību.

Es aptvēru, ka ciešanām ir dziedinošs spēks, kas atbrīvo mani no egoisma, patmīlības, augstprātības un citām negatīvām īpašībām, kas līdz šim mani bija iekšēji grāvušas un slikti ietekmējušas manu dzīvi. Es nonācu pie secinājuma, ka ciešanas ir vārti, kas paver man ceļu uz dziļu draudzību un tuvību ar Dievu. Tādēļ mans dienišķais krusts kļuva man salds, kad es sapratu, ka, tāpat kā Jēzus krusts, tas nozīmē ceļu uz paradīzi.

Katru dienu no jauna es lūdzu Jēzum, lai Viņš dod man spēku, un Viņš man palīdzēja. Kristus mani iekšēji izmainīja: Viņš atbrīvoja mani no nemiera, nepacietības, negatīvām emocijām un „ielēja” manī mieru un prieku. Viņš mani apdāvināja ar iekšēju spēku un pacietību. Viņš man palīdzēja labāk saprast manu slimo mammu un pieņemt viņas slimību. Jēzus izmainīja manas domas un atgrieza manu sirdi.

Katru dienu es jutu, kā manī nomirst tas, kas „vecs” un piedzimst jauna dzīvība!

(Mana mamma nomira 2010. gada 14. septembrī.)