Dažus mēnešus pēc mammas nāves notika kas dramatisks. Glābiņu es atradu Dieva Žēlastībā, Krustā un Rožukronī….

Bija 2011. gada janvāra beigas. Togad ziema bija ļoti barga. Ļoti daudz sniga, un dienas laikā sniegs kusa saulē un sasala, tiklīdz nokritās temperatūra. Bija ļoti slidens un vajadzēja uzmanīties, lai nenokristu uz apledojušajiem trotuāriem.

Līdzīgi bija tajā janvāra vakarā, kad es izgāju pastaigāties ar suņiem. Tiesa, pa dienu bija bijis atkusnis, taču vakarā atkal atgriezās sals, un izkusušais sniegs piesala. Dzīvojamā rajona trotuāri pārklājās ar ledu un diemžēl netika nokaisīti ne ar smiltīm, ne sāli. Suņi skrēja ļoti ātri, jo viņi gribēja ātrāk nokļūt pļaviņā, kas atradās turpat blakus manam dzīvojamam rajonam. Es centos tikt viņiem līdzi, kad pēkšņi… es paslīdēju. Es zaudēju līdzsvaru un nokritu. Es kritu atmuguriski uz mugurkaula un sasitu galvu pret cietajām ietves plāksnēm. Mana galva un rumpis kā bumba atlēca no zemes. Atsitiena spēka rezultātā es tūlīt atkal tiku parauta gaisā un kaut kā ātri atkal piecēlos kājās un pārbijusies skrēju pie suņiem, šoreiz jau uzmanīgāk, uz tuvējo pļavu. Patiesību sakot, es biju vieglā šokā, taču pastaiga noritēja bez traucēkļiem, jo vēl es nejutu nekādas kritiena sekas.

Ciešanu laiks

Nākamajā dienā es sajutu spēcīgas galvassāpes un reiboņus. Man sāka sāpēt kājas un mugurkauls. Es jutos fiziski novājināta. Parādījās nemiera sajūta, kas pakāpeniski pieauga. Nākamo dienu laikā mans stāvoklis visu laiku pasliktinājās. Es kļuvu arvien vārgāka, bet sāpes pieņēmās spēkā. Man sāpēja viss: kakls, mugurkauls, kājas, rokas… Visvairāk sāpēja galva. Tās sāpes bija tik spēcīgas, ka man likās, ka pārsprāgs galvaskauss. Vienlaikus man bija augsta temperatūra un man kļuva melns gar acīm. Likās, ka es noģībšu. Es taisīju sev aukstas kompreses un liku uz galvas, lai to kaut nedaudz atvēsinātu, taču tās diez ko nepalīdzēja. Sāpes pavadīja spēcīgs reibonis. Man ļodzījās kājas, un vajadzēja ļoti uzmanīties, lai nenokristu. Spēcīgas sāpes visā mugurkaulā man neļāva noturēt līdzsvaru. Kļuva tik slikti, ka es knapi varēju pakustēties un praktiski neko nevarēju izdarīt spēka trūkuma dēļ. Man arī vajadzēja gandrīz visu laiku gulēt. Taču, kad es gulēju, man bija sajūta, it kā es kristu bezdibenī un tūlīt zaudēšu samaņu.

Drīz parādījās arī sirdssāpes un problēmas ar asinsspiedienu. Dažu dienu laikā mans veselības stāvoklis jau bija tik slikts, ka man šķita, ka tie ir manas dzīves pēdējie mirkļi un pavisam drīz es nomiršu. Tolaik es jutu tuvas briesmas un nāves draudus. Tie bija šausmīgi brīži! (Pēc šīs pieredzes es sāku katru dienu lūgties par mirstošajiem.)

Dažas dienas pēc kritiena es pierakstījos uz vizīti pie ortopēda, taču diemžēl man nācās to atsaukt, jo es smagi saslimu ar gripu, no kuras ārstējos vairākas nedēļas. Kad slimība bija uzvarēta, es biju ļoti novārgusi un man nebija spēka aiziet pie ārsta. Arī spēcīgie galvas reiboņi, problēmas ar līdzsvara noturēšanu un asinsspiediena svārstības man to padarīja neiespējamu. Tādēļ es baidījos, ka ceļā man uznāks vājums un es atkal pakritīšu uz slidenā trotuāra. Diemžēl tolaik man nebija neviena, kas varētu man palīdzēt nokļūt līdz veselības aprūpes iestādei. 

***

Pirmos mēnešu pēc kritiena, jeb no 2011. gada janvāra beigām līdz septembrim, es vēl varēju, kaut ļoti reti, pašas spēkiem pārvietoties savas blokmājas tuvumā. Tiesa gan, es to darīju ar milzīgu piepūli un grūtībām, taču laiku pa laikam man izdevās nokārtot šādas tādas neatliekamas lietas.

Tomēr mans stāvoklis arvien vairāk pasliktinājās. 2011. gada 8. septembrī es pēdējo reizi viena pati devos ārpus sava dzīvojamā rajona. Todien es biju nolēmusi apmeklēt svēto Misi tuvējās slimnīcas kapelā. Diemžēl dažus desmitus metru aiz dzīvojamā rajona vārtiem man kļuva slikti. Pēkšņi es sajutu milzīgu vājumu virpuļus galvā. Man likās, ka tūlīt noģībšu. Es nezināju, ko darīt. Par laimi, drīz pienāca kāds cilvēks, kuru es palūdzu mani pavadīt atpakaļ līdz vārtiem. Es atceros, kā viņš man toreiz teica: „Jums nevajadzētu staigāt vienai pašai”. Kopš tā laika es ierobežoju savus patstāvīgos gājienus ārpus blokmājas, jo es baidījos, ka atkal var atkārtoties tāda situācija un es atkal savārgšu. Par laimi, Kungs Dievs manā ceļā nolika cilvēkus, kuri laiku pa laikam man palīdzēja veikt iepirkumus un nokārtot visnepieciešamākās darīšanas, piemēram, bankā, pastā un citur.

Krusts, Rožukronis, svēto aizbildniecība….

Šobrīd, kad ir pagājis jau krietns laiciņš kopš tā nelaimīga kritiena, es vēlos pasacīt, ka es nebūtu spējusi pārvarēt pagājušos mēnešus un gadus, ja nebūtu manas ticības un lūgšanu. Es meklēju palīdzību pie Dieva, un tikai Dieva žēlastībai esmu parādā pateicību par to, ka biju spējīga izciest šo man tik smago dzīves pieredzi.

Savu glābiņu es atradu Krustā un Rožukronī. Tūlīt pēc negadījuma es nodevu sevi Dievmātes aprūpē. 2011. gada februārī es atdevu īpašu godu Vissvētākajai Jaunavai Marijai saskaņā ar Svētā Luija Marijas Griņjona no Monforas norādēm. Pēc Viņas godināšanas, marta sākumā, es pilnībā veltījos Vissvētākajai Mātei. Viena no šīs godināšanas iezīmēm ir dedzīga Rožukroņa lūgšana un nemitīga vēršanās pie Dievmātes. Un tā tas ir manā dzīvē. Rožukronis mani nemitīgi pavada. 2011. gada oktobra sākumā es sāku skaitīt Pompeju Novennu, lūdzoties veselības un spēka atgriešanos. 

Es ticu, ka tieši ar Marijas palīdzību es varēju tikt pāri visiem grūtajiem mirkļiem. Es pastāvīgi piesaucu Viņas vārdu un lūdzu palīdzību. Bieži vien es jau domāju, ka vairs ilgāk neizturēšu sāpes un psiholoģisko spriedzi. Tādos brīžos es savā garā, un reizēm arī skaļi balsī saucu Dievmāti. Un viņa nāca pie manis ar palīdzību, un tikai tāpēc es varēju izturēt. Tādu brīnumu bija ļoti daudz! Dievmāte man nerimtīgi palīdzēja un palīdz arī šobrīd man garīgi transformēties.

***

Un tā nu es turējos ar vienu roku pie Rožukroņa un Marijas, bet ar otru roku turējos pie Krusta. Es vienmēr nēsāju līdzi nelielu metāla krustiņu, no kura nekad nešķīros un līdz pat šim brīdim nešķiros. Kad sāpes man spridzināja galvaskausu un es domāju, ka ar mani ir cauri, es pieliku krustiņu savai sāpošajai galvai un lūdzos Dieva Žēlastību. Tad es jutu, ka sāpes mazliet atlaižas un man kļūst vieglāk. Es mēdzu arī “ienirt” Kristus Asinīs, skaitot mūsu Kunga Jēzus Kristus Visdārgāko Asiņu litāniju. Tādējādi es saistīju savas mokas ar sāpīgajām Pestītāja Ciešanām. Pateicoties tam visam, es kļuvu dvēselē spēcīgāka, un manas fiziskās slimības kļuva vājākas.

Es vēlos pieminēt arī svēto un svētīgo, kurus kopš tā laika saucu par saviem draugiem no Debesīm, aizbildniecību. Viņu vidū es lūdzu palīdzību arī Sv. Jānim Pāvilam II, ar kura aizbildniecību es lūdzu Dievu, lai mazinātos tās briesmīgās sāpes. Un man nenācās vilties. Es saucu pēc palīdzības arī savu sargeņģeli, erceņģeli Miķeli, visus eņģeļus un erceņģeļus. Es lūdzu arī dvēseles šķīstītavā aizlūgt par mani.

Tikai tādā veidā es varēju izturēt: pateicoties nemitīgai Dieva lūgšanai.