Šobrīd, ar laika distanci atskatoties uz to, ko pārdzīvoju, es redzu, ka tas viss man bija vajadzīgs. Tagad es saprotu, ka Kungam Dievam bija tajā savs plāns, pieļaujot šo nelaimes gadījumu un nostādot mani tolaik uz dzīves un nāves robežas. Ciešanas bija tik lielas, ka es domāju, ka drīz nomiršu.

Un tad es kā pirms nāves redzēju visu savu dzīvi. Es redzēju, ka līdz šim nebiju gājusi labu ceļu, kaut arī agrāk man šķita, ka es dzīvoju labu dzīvi. Es saskatīju visu to, kas Kungam Dievam manā dzīvē nepatika. Es ieraudzīju katru skrambu savā dvēselē un katru netīrumu savā sirdī. Es redzēju savus grēkus un cilvēkus, kuriem biju nodarījusi pāri. No tā visa es jutu milzīgas sāpes un skumjas, ka nekad vairs neizlabošu savu vainu. Vienlaikus manī parādījās milzīgas bailes, ka Dievs ir mani atraidījis. Man šķita, es esmu pilnībā zaudējusi saikni ar Dievu. Man likās, ka viss jau ir zaudēts un es tapšu pazudināta.

Pašas grēcīguma apziņa bija briesmīga. Es redzēju, ka vismazākais grēks ir Dievam pretīgs un aizver manu ceļu uz Debesīm. Es aptvēru, cik ļoti mani grēki mani nošķir no Dieva, kaut gan agrāk man tie šķita mazi un ikdienišķi. Es sapratu, ka pat vismazākā vaina apdraud manu pestīšanu. Pēkšņi man likās, ka manas nešķīstības dēļ es pēc nāves tikšu Dieva atraidīta, jo Viņš ir tīrs un svēts. Tāpēc padomāju, ka es, kas tolaik uzskatīju sevi par labu cilvēku un katolieti, varu netapt pestīta. Šī mūžīgā soda vīzija bija briesmīga un noveda mani izmisumā. Tad es sāku saukt Dievu un lūgties Viņa Žēlastību.

***

Kungs Dievs man neļāva ilgi krist izmisumā. Viņš atbildēja maniem nerimtīgajiem saucieniem un parādīja man savu Labestību. Viņš man palīdzēja piecelties un deva man cerību. Viņš mani nomierināja un deva man gaismu caur evaņģēlija vārdiem: “Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3, 16)

Patiesību sakot, es jau no bērna kājas ticēju, ka Jēzus Kristus ir vienīgais pasaules Pestītājs, taču nebiju to sapratusi ar sirdi. Pēc aprakstītā negadījuma janvārī Kungs Dievs atvēra manas dvēseles acis un ļāva man iepazīt ar sirdi, ko tas patiesi nozīmē. Nāk prātā vēl arī citi evaņģēlija vārdi: „Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams” (Marka 10, 27). Un tad es sapratu daļiņu no pestīšanas noslēpuma:

Dvēseles dziļumos es aptvēru, ka mana pestīšana ir iespējama tikai un vienīgi pateicoties Jēzum Kristum. Vienīgi caur Jēzu Kristu var notikt manu grēku un vainu piedošana. Caur Jēzu un Viņa Krustu man paveras ceļš uz debesīm un pieeja Debesu Tēvam, jo neviens citādi nenokļūst pie Dieva kā vienīgi caur Kristu. Es sapratu, ka Kristus Krusts man ir vārti, caur kuriem ved vienīgā taka pie Dieva Tēva. Jo Jēzus ir vienīgais pasaules Pestītājs.

Tad es aptvēru savā sirdī, cik milzīga ir Dieva Žēlastība pret grēciniekiem! Cik gan milzīga ir Dieva Labestība, jo Viņš sūtīja pasaulē Savu Dēlu, lai mūs glābtu!

Kad es par to visu prātuļoju, manas dvēseles acis it kā atvērās. Cik gan milzīgu atvieglojumu es sajutu, kad sapratu, ka neesmu pazudināta savas vainas dēļ. Cik gan milzīgs bija mans prieks! Cik gan milzīgu pateicību es jutu pret Dievu, kurš ir tik labs un žēlsirdīgs! Es Viņam pateicos par to, ka, neskatoties uz maniem grēkiem un vainu, viņš mani neatraida, bet sniedz man savu palīdzību caur Jēzu. Es pateicos Viņam par Izlīgšanas sakramentu, caur kuru es saņēmu un turpinu nemitīgi saņemt žēlastīgo grēku piedošanu. Jo Dievs nevēlas, lai grēcinieks tiktu pazudināts, bet Viņš vēlas, lai tas kļūtu par jaunu cilvēku Jēzū Kristū, jeb par Dieva bērnu.

Paldies Tev par visu, Dievs!