28. Ciešanu augļi

Es esmu ļoti pateicīga Kungam Dievam par to, ka viņš atļāva notikt tam nelaimīgajam kritienam uz slidenā trotuāra tajā neaizmirstamajā 2011. gada janvāra vakarā. Es pateicos Viņam par visām tām šausmīgajām fiziskajām un garīgajām ciešanām, kuras tolaik pieredzēju. Varētu teikt, ka Tas Kungs mani uzrunāja caur bailēm, pamestību un nāves briesmām un tuvumu. Šīs ciešanas mani ļoti tuvināja Dievam, jo Viņā es meklēju palīdzību un glābiņu.

Kad es aptvēru, ka man vairs daudz nav atlicis dzīvot, manī parādījās milzīgas alkas pēc pestīšanas un būšanas kopā ar Dievu. Tad Kungs Dievs mani nostādīja patiesībā, un Svētā Gara gaismā es ieraudzīju savu grēku un garīgās transformēšanās nepieciešamību. Es apzinājos, ka man vajadzīgs no jauna pievērsties Dievam un attīrīties. Es sapratu, cik ļoti būtiski un nepieciešami ir atteikties no visa ļaunā un izmest to no savas dzīves.

Ciešanas man ļāva paskatīties uz savu dzīvi citā gaismā. Slimības periods bija laiks, kad atteicos no visa, kas man bija traucējis ceļā uz savienošanos ar Dievu. Es vairs neesmu tas pats cilvēks, kurš biju pirms negadījuma. Kopš tā laika viss manā dzīvē ir mainījies, kaut arī cilvēkiem no malas varētu šķist, ka joprojām ir tāpat, kā bija.

Manis pašas ciešanas mani atvēra citu cilvēku ciešanām – slimo, vientuļo, pamesto, bezpalīdzīgo, ievainoto, izmisumā kritušo un citu cietēju. Kā jau pirms tam minēju, pateicoties ciešanām es sāku apzināties, cik grūtus brīžus pārdzīvo cilvēki uz nāves gultas, un jo sevišķi tie, kuri mirst vientulībā. Tas mani mudināja katru dienu aizlūgt par mirstošajiem un panest savas ciešanas par viņiem.

Pateicoties slimībai un ciešanām es pārliecinājos, kas es patiesībā esmu. Un es esmu vājums, un pati par sevi neko nespēju. Savu spēku es smeļos vienīgi Dievā. Viņš ir tā visa, kas man dzīvē nepieciešams, devējs. Dievam es esmu pateicību parādā par visu.

Es ticu un uzticos!

Kopš aprakstītā negadījuma 2011. gadā pagājis jau daudz laika. Viss ir Kunga Dieva rokās, uz kura Žēlastību es paļaujos. Uz Viņu es lieku visas savas cerības.

Es ticu, ka nav tādas situācijas, no kuras Dievs cilvēku neizvestu.

Nav tādas problēmas, kuru Jēzus Kristus nevarētu atrisināt.

Kungs Dievs atļāva notikt nelaimes gadījumam, taču šajā nelaimē viņš mani neatstāja. Viņš kā vienmēr parūpējās par visu. Kad pēc negadījuma es nebiju spējīga normāli funkcionēt un praktiski vispār neatstāju savu dzīvokli, Kungs Dievs tad man deva visu, kas bija nepieciešams, un vienmēr apmierināja manas vajadzības.

Es ticu, ka Kungs Jēzus arī turpmāk mani pavadīs un rūpēsies par mani, jo Viņš ir ļoti labs un žēlsirdīgs. Es ticu, ka Viņš mani neatstās un gādās par visu. Es zinu, ka Kungs Dievs par mani rūpējas kā vislabākais Tēvs par savu bērnu. Es ticu, ka visu uzrauga Vissvētākā Māte, kuras rūpēm es atdevos. Es ticu arī tam, ka man ir nodrošināta iedarbīga svēto un eņģeļu – manu Debesu draugu – aizbildniecība.

Kungs Jēzu Kristu! Es esmu Tev ļoti pateicīga par Tavu Žēlastību un Labestību, ko Tu man esi parādījis un aizvien turpini atklāt. Es pateicos Tev par visa veida palīdzību, glābiņu, atbalstu un spēku manā tik ļoti smagajā dzīves posmā.

Paldies Tev par visu, Dievs!