Es esmu ļoti pateicīga Kungam Dievam par to, ka viņš atļāva notikt tam nelaimīgajam kritienam uz slidenā trotuāra tajā neaizmirstamajā 2011. gada janvāra vakarā. Es pateicos Viņam par visām tām šausmīgajām fiziskajām un garīgajām ciešanām, kuras tolaik pieredzēju. Varētu teikt, ka Tas Kungs mani uzrunāja caur bailēm, pamestību un nāves briesmām un tuvumu. Šīs ciešanas
Šobrīd, ar laika distanci atskatoties uz to, ko pārdzīvoju, es redzu, ka tas viss man bija vajadzīgs. Tagad es saprotu, ka Kungam Dievam bija tajā savs plāns, pieļaujot šo nelaimes gadījumu un nostādot mani tolaik uz dzīves un nāves robežas. Ciešanas bija tik lielas, ka es domāju, ka drīz nomiršu. Un tad es kā pirms
Dažus mēnešus pēc mammas nāves notika kas dramatisks. Glābiņu es atradu Dieva Žēlastībā, Krustā un Rožukronī…. Bija 2011. gada janvāra beigas. Togad ziema bija ļoti barga. Ļoti daudz sniga, un dienas laikā sniegs kusa saulē un sasala, tiklīdz nokritās temperatūra. Bija ļoti slidens un vajadzēja uzmanīties, lai nenokristu uz apledojušajiem trotuāriem. Līdzīgi bija tajā janvāra
Es tiku uzaudzināta katoļu ģimenē. Ticību Dievam es mantoju no mammas un vecvecākiem (mammas vecākiem). Jau no bērna kājas es augu lūgšanu un dziļas dievbijības atmosfērā. Mana mamma un vecvecāki bija ļoti dedzīgi katoļi, viņi dzīvoja draudzībā ar Dievu, un viņu dzīve bija vienkārša, piepildīta ar lūgšanu un darbu. Ticība Dievam un Viņa Mīlestībai uz
Kungs Jēzu Kristu, Bez Tevis es jau sen būtu mirusi, Bez Tava atbalsta manis vairs nebūtu. Nemiera stundā es vērsu savas domas pie Tevis, Tavs Vārds bija mans glābiņš, kad uzmācās izmisums un bezcerība, Kad es biju izsalkusi, Tu nāci ar savu spēku pie manis caur Euharistiju, Kad man draudēja ļaunums, Tu atbrīvoji mani Izlīguma
Manā ceļā ar Jēzu jau no paša sākuma mani pavadīja arī Svētie Raksti. Tajos es meklēju zīmes un norādes, kā man dzīvot. Blakus Euharistijai, Dieva Vārds bija un aizvien ir mana dienišķā barība. Bībelē es atrodu konkrētu palīdzību katrai savas dzīves situācijai. Nepatikšanās un grūtībās es rodu spēku un izturību, kā arī cerību uz labāku
2001. gada janvāra beigās es zaudēju darbu mobinga dēļ, bet kopš tā paša gada marta es centos katru dienu piedalīties Svētajā Misē. Tas sākās dienā, kad es iegriezos vienā no tuvējām baznīcām, kurā es aizgāju uz grēksūdzi, nožēloju visus savas dzīves grēkus un pieņēmu Svēto Komūniju. Jau tajā pašā dienā es sajutos labāk. Abi pieņemtie
Reiz uz ielas mani uzrunāja kāda sieviete, kura piederēja pie vienas no nekristīgajām baznīcām. Viņa rokās turēja rakstu ar nosaukumu „Par problēmu esamības iemeslu” un gribēja, lai es to izlasu. Viņa palūkojās manī ar milzīgu izbrīnu, kad pateicu: -Bet man nav problēmu… Viņas izbrīns kļuva vēl lielāks, kad nobeidzu savu sakāmo: -… jo visas savas
Nelaimes gadījumā 2011. gadā es guvu smagu mugurkaula un galvas traumu. Mans veselības stāvoklis neļāva man normāli funkcionēt, es nevarēju strādāt pastāvīgu darbu. Tolaik mana situācija izvērtās ļoti dramatiska, tādēļ es ar bailēm domāju par nākotni un savām finanšu lietām, un materiālajiem jautājumiem. Es taču nebiju derīga nevienam darbam. Man arī nebija neviena, kas varētu
2010. gada decembrī es saņēmu galīgo pieprasījumu samaksāt kavētos dzīvokļa īres maksājumus. Tā bija summa vairāk nekā 5000 zlotu apmērā (tolaik aptuveni 1200 dolāru). Tā kā man bija ļoti lielas finansiālas problēmas, es jau ilgāku laiku biju kavējusi maksājumus. Mana dzīvojamā rajona administrācija pieprasīja samaksu septiņu dienu laikā no atgādnes par maksājuma termiņu. Viņi draudēja
