Kā jau iepriekš minēju, augusta beigās es saņēmu galējo parāda atmaksas pieprasījumu no viena no saviem aizdevējiem. Tajā es tiku informēta, ka gadījumā, ja SEPTIŅU DIENU laikā es neatmaksāšu parādu, mana lieta tiks nodota izskatīšanai tiesā.

Kad septembra sākumā parādījās iespēja noorganizēt maksas angļu un vācu valodas kursus, kopā ar to atnāca cerība, ka man izdosies izķepuroties no šīs sarežģītās situācijas. Lai sāktu darboties, man vajadzēja steidzīgi nodibināt uzņēmumu. Diemžēl tolaik visas oficiālās formalitātes, kas saistītas ar uzņēmējdarbības uzsākšanu, ilga apmēram trīs nedēļas, tāpēc es gluži cilvēcīgi nebiju spējīga savākt nepieciešamo summu SEPTIŅU DIENU laikā.

Tad Kungs Dievs man parādīja, ka Viņam viss ir iespējams. Viņa iespējas un līdzekļi nekad neizsīkst. Viņš vienmēr ir gatavs palīdzēt un vienmēr nāk ar glābiņu, kaut arī ļoti bieži… pēdējā brīdī. Arī manā gadījumā bija tieši tā. Kad es jau atrados uz pašas bezdibeņa malas, Viņš atnāca, lai sniegtu man palīdzību.

Jau 3. septembrī mans uzņēmums tika pievienots uzņēmējdarbības reģistram. Man nebija naudas reģistrēšanai, tāpēc mamma aizņēmās no kaimiņienes 60 zlotus. 

Piektdienā, 7. septembrī es aizbraucu uz Ļubļinu, lai par manas deklarētās dzīvesvietas rajonu atbildīgajā statistikas pārvaldē iegūtu reģistrācijas numuru. Diemžēl, kad pēc plkst. 13:00 es biju nokļuvusi pārvaldē, izrādījās, ka ir notikusi datoru sistēmas avārija, un tajā dienā es diemžēl neko nevarēšu nokārtot. Pēc sarunas ar departamenta vadītāju man tika apsolīts, ka dokumentu ar reģistrācijas numuru es saņemšu pa faksu tūlīt pēc nedēļas nogales, tātad pirmdien no rīta, bet oriģinālu – pa pastu dažas dienas vēlāk. Man tas bija kā brīnumains Žēlastības darbs, jo, kā man vēlāk pastāstīja darbinieces, nekas tāds šajā pārvaldē netika praktizēts. Kad pirmdien, 10. septembrī, es pa faksu saņēmu reģistrācijas numuru, tūlīt nokārtoju arī pārējās formalitātes – bankas kontu, formalitātes ieņēmumu dienestā un zīmogu.

Tādējādi mans uzņēmums bija nodibināts. Visas formalitātes tika nokārtotas zibens ātrumā, savukārt lielākas un mazākas nebūšanas – pārvarētas. Darbinieki, kurus tobrīd satiku savā ceļā, bija īpaši labestīgi, atvērti, gatavi palīdzēt un ļoti ātri nokārtoja visas nepieciešamās formalitātes. Tāpēc triju nedēļu vietā man bija nepieciešamas tikai SEPTIŅAS DIENAS, lai nodibinātu uzņēmumu. Viss notika kā sapnī – jau SEPTĪTAJĀ DIENĀ es izrakstīju rēķinus un nopelnīju pirmo naudiņu. Pateicoties tam, vēl SEPTĪAJĀ DIENĀ es varēju nomaksāt savu parādu aizdevējam un tādējādi izvairīties no tiesas prāvas.

***

Pirmajās sava personīgā uzņēmuma darba nedēļās es pārdomāju visu, kas līdz tam bija noticis un joprojām man šķita, ka es sapņoju. Man bija klienti, es izrakstīju rēķinus un nopelnīju pirmo naudiņu. Pateicoties tam, es nolīdzināju daļu savu parādsaistību. Līdz šai baltai dienai es uztveru visu, kas tolaik notika, kā brīnumainu Žēlastības parādīšanos, kas norisinājās manā acu priekšā.

Man nav nekādu šaubu, ka šādā veidā Kungs Dievs man sniedza palīdzīgu roku vajadzīgajā laikā un pats visu no augšas vadīja. Es jau vairs neredzēju galu savām nepatikšanām un grūtībām, bet, kad manis pašas spēki mani pievīla, Jēzus atnāca, lai palīdzētu.

Palīdzība atnāca tad, kad mana situācija bija kļuvusi galēji katastrofāla. Par tādām situācijām mēdz teikt, ka tā ir īsta dzīves traģēdija, vai arī, ka sliktāk jau vairs nevar būt. Savukārt kāda mana paziņa manu stāvokli raksturoja kā bezcerīgu un bez izejas.

Tomēr ar Dieva palīdzību viss ir iespējams. Kārtējo reizi es pārliecinājos par to, ka Dievam nekas, patiešām itin nekas nav neiespējams.

Viņš var radīt kaut ko no nekā, un Viņš sniedz Savu palīdzību jo sevišķi tad, kad cilvēcīgie spēki un iespējas pilnībā pieviļ.