Es piesaucu To Kungu savās bēdās,

un Viņš mani paklausīja.

Psalmi 120, 1

Pēc aiziešanas no darba bankā mana situācija šķita pilnīgi bezcerīga. Man radās iespaids, it kā es stāvētu uz kraujas malas. Es zaudēju darbu, biju slima un nespēju ne meklēt, ne uzņemties jaunu darbu; ietaupījumi bija beigušies. Tam visam klāt parādījās arī ļoti dziļas skumjas, kas mani aizvien pavadīja.

Tomēr manas kaites mani vairs nebiedēja tādā mērā, kā līdz šim. Tādēļ, ka katru rītu es modos ar jaunu cerību. Es ļoti gribēju dzīvot, būt vesela un normāli strādāt. Tāpēc es pieķēros pie Dieva kā pie pēdējā salmiņa. Es sāku cītīgi lūgties par atgriešanos pie veselības. Dievā Tajā Kungā es redzēju vienīgo Ārstu, kurš var man palīdzēt. Es sev teicu, ka lūgšu Viņu tik ilgi, kamēr Viņš mani uzklausīs. Es neredzēju, ka man būtu kāda cita izeja, kā tikai būt veselai un atsākt normālu dzīvi.

Es ticēju, ka Dievam nekas nav neiespējams. Es bieži lasīju Svētos Rakstus. Dieva vārds man bija īsta garīgā barība slimības laikā. Es vairākkārt pārdomāju fragmentus, kuros runāts par Jēzus veiktajiem dziedināšanas darbiem, kā arī Viņa vārdus, kas man apliecināja dižu mīlestību. Es biju pārliecināta, ka izveseļošanās notiks, jo evaņģēlijā es neatradu nevienu situāciju, kad Jēzus būtu atteicis kādam dziedināšanas žēlastību. Tas man deva cerību un izturību gaidot, kad atgriezīsies veselība.

Kad no noguruma es vairs nespēju atrast vārdus lūgšanai, es kļuvu līdzīga aklajam no evaņģēlija, kurš sēdēja pie ceļa un bez pārtraukuma sauca: „Jēzu Kristu! Jēzu Kristu!”. Un līdzīgi kā viņš, kad man šķita, ka es dzirdu vārdus: „Ko tu gribi, lai Es tev daru?”, es atbildēju: „Jēzu, es Tevi lūdzu, ka es topu vesela”.

Es cītīgi lūdzu Dievu To Kungu, lai es varētu izturēt katru nākamo dienu, un vakarā es pateicos, ka Viņš mani ir pavadījis. Es pateicos Viņam arī par slimību.

***

Tomēr Dievs Tas Kungs klusēja. Tad es sāku sev uzdot jautājumu, kāpēc Jēzus man neatbild uz lūgšanu, ja es taču to tik ļoti vēlos? Drīz, laikā, kad es apdomāju kādu evaņģēlija fragmentu, man ienāca prātā doma, ka mani grēki un sliktie paradumi kalpo par barjeru manā ceļā uz izveseļošanos. Dievs neuzklausīs manu lūgumu, jo mana vaina mani nošķir no Viņa.

Tad es aizgāju uz grēksūdzi un izsūdzēju grēkus par visu savu dzīvi. Kad tajā pašā dienā es pieņēmu Svēto Komūniju, es ievēroju, ka man ir vairāk spēka un drosmes un ka dažas fiziskās kaites ir ievērojami mazinājušās. Tas mani iedrošināja bieži piedalīties Eiharistijas sakramentā. Kopš tā laika es sāku katru dienu apmeklēt svēto misi un pieņemt Svēto Komūniju. Es ievēroju, ka pēc piedalīšanās Eiharistijā es jūtos spēcīgāka un drosmīgāka.

Daudzreiz gadījās tā, ka uz tuvējo baznīcu man nācās braukt ar taksometru, jo es nebiju spējīga nokļūt līdz tai pašas spēkiem. Toties pēc Svētās Komūnijas pieņemšanas es jutos daudz labāk, jau patstāvīgi varēju atgriezties mājās ar autobusu un pat nokārtot dažas nepieciešamas lietas.

Katru nākamo rītu es atkal jutos ļoti slikti, taču pieņemtā Komūnija no jauna jūtami atviegloja slimības simptomus. Kad baiļu lēkmes pieņēmās spēkā, es sāku apmeklēt grēksūdzi reizi 2-3 nedēļās, un arī tad es jutu atvieglojumu. Bieži gadījās, ka es atguvu veselību uz noteiktu laika sprīdi, taču pēc tam vienmēr atkal iestājās slimības recidīvs. Mana dzīve plūda „ritmā” no vienas Eiharistijas līdz nākošajai, no vienas grēksūdzes līdz sekojošajai. Pateicoties tam es varēju izturēt.

Slimības laikā es izlasīju daudzas liecības par brīnumainu izārstēšanos. Kādā no tām bija teikts, ka, lūdzot izveseļošanos, Dievam ir „kaut kas” jāiedod. Es sāku prātot: ko es varu Tev dot, Kungs? Man taču pieder tik maz.

Tomēr Dievs Tas Kungs savā žēlastībā atvēra manas dvēseles acis, lai es redzētu, cik bagāta esmu un cik daudz man pieder: ienaidnieku naids, aizspriedumi, aizvainojums, sevis vērtēšana augstāk par citiem, nepatika, nicinājums, pārākuma sajūta, alkas pēc laba darba, lieliem ienākumiem un karjeras, mantkārība, vēlēšanās būt ievērojamai, novērtētai, slavētai un cienītai… Tad es sāku atsacīties no sava līdzšinējā dzīvesveida, nožēlot savu vainu un lūgt Dievu To Kungu, lai viņš paņem no manis visas ļaunās tieksmes un sliktos paradumus. Tas man bija garīgās pārvērtības laiks.

Dvēseles dziļumos es izdzirdēju arī to, ka man Dievs ir jācildina. No tā brīža es nemitīgi cildināju Dievu savās lūgšanās. Es Viņu cildināju katrā vietā un katru mirkli: izpildot mājas darbus, ejot pa ielu vai pat ieturot maltīti. Tas bija tā, it kā lūgšana caurstrāvotu visu manu „es”, būtu iekļuvusi katrā manas dvēseles un sirds kaktiņā. Es cildināju Dievu, aizmirstot par realitāti.

Kādu dienu man ienāca prātā doma, ka, lūdzot par savu izveseļošanos, es nedrīkstu aizmirst lūgties arī par citu slimnieku un cietēju izveseļošanos. Tāpēc es sāku aizlūgt par paziņām, par kuriem es zināju, ka tie ir slimi. Es lūdzos arī par cilvēkiem, kuriem pagāju garām uz ielas, kuriem stāvēju blakus pieturā, ar kuriem braucu vienā autobusā vai tramvajā, un par tiem, kurus es satiku baznīcā. Es arī lūdzos par slimajiem, kad gāju garām slimnīcai. Lai kur es būtu, kā slimniece es viegli ievēroju cilvēku pūlī citus sirgstošos, kas cīnījās ar savām ciešanām. Es lūdzos un uzticēju viņus visus Jēzum.

***

Kādu dienu mans stāvoklis spēji pasliktinājās. Pēkšņi man viss sāka sāpēt. Man šķita, it kā visi mana ķermeņa muskuļi būtu atteikušies paklausīt. Es ar grūtībām spēju pakustēties, kājas bija kļuvušas smagnējas līdz tādai pakāpei, ka es nevarēju ne nokāpt pa trepēm vienu stāvu, ne pēc tam uzkāpt augšā. Mans ķermenis kļuva stīvs, pastiprinājās sāpes sprandā un mugurkaulā. Ar vēl lielāku spēku, nekā līdz šim, mani sāka mocīt bailes un šausmas. Tās bija vislielākās ciešanas visā slimības laikā.

-Kungs Jēzu, tikai Tu zini, kas man kaiš; es Tev pilnībā uzticos. Palīdzi man! – es toreiz teicu, – Jēzu, Tu darbojies arī caur cilvēkiem. Es Tevi lūdzu, noliec manā ceļā cilvēku, caur kuru Tu man palīdzēsi!

Tajā dienā es pieņēmu Jēzu kā savu Kungu un Pestītāju. Es Viņam atdevu katru savas dzīves daļiņu un lauciņu. No visas sirds es Viņam pateicu: „Jā” par Viņa pilnīgu klātbūtni manā dzīvē. Es lūdzu, lai Viņš rīkojas ar mani saskaņā ar Savu gribu un piekritu uz visu, ko Viņš grib ar mani darīt. Es pilnībā paļāvos uz Jēzu un piekritu Viņam atdot visu savu dzīvi bez jebkādiem noteikumiem. Es toreiz pateicu:

-Kungs, lai notiek Tavs prāts manā dzīvē!

Bija maija rīts…

Tajā dienā, kā jau parasti, es devos uz rīta svēto misi. Pēc tās es vēl brīdi uzkavējos, lai skaitītu lūgšanas. Baznīca jau bija gandrīz tukša, bet es vēl joprojām sēdēju, iegrimusi klusā lūgšanā. Pēkšņi es jutu, ka kāds apsēžas man blakus. Es paskatījos pa labi un ieraudzīju svešu sievieti pusmūža gados. Viņas sejā bija lasāms saviļņojums.

-Dievs Tas Kungs ir uzklausījis jūsu lūgšanu, – viņa teica, – Viss būs labi.

-Kā jūs par mani zināt? – Es izbrīnīta pajautāju.

-Vai esat dzirdējusi par Svēto Garu? – Viņa pajautāja, tad pasniedza man papīrīti ar telefona numuru un steidzīgi aizgāja.

Vēl tajā pašā dienā es piezvanīju uz norādīto numuru. Cilvēks, ar kuru es runāju, uzreiz sāka aizlūgt par manu izveseļošanos, un vienlaikus ieteica man piedalīties slimnieku svaidīšanas sakramentā. Pēc dažu dienu ilgas garīgās sagatavošanās sakramentu man piešķīra jau šobrīd aizsaulē aizgājušais mācītājs Teofīls Hermanis Brīnumainā Medaljona kapelā Radnas ielā Varšavā. Es atceros, ka beigās mācītājs man pateica:

-Lūdzu, pasakieties Dievmātei par viņas aizbildniecību Dieva priekšā!

Pēc sakramenta pieņemšanas es pamanīju, ka ar mani kaut kas notiek.  Es ātri ievēroju, ka Dievs Tas Kungs ir skāris mani ar Savas mīlestības dziedinošo spēku un sācis atveseļošanas procesu. Jau pēc dažām dienām bija pamanāmas pirmās Dieva darbu pazīmes. Es sāku atbrīvoties no sāpju verdzības, es pamazām pārstāju baidīties no staigāšanas, ielas šķērsošanas un braukšanas autobusā. Es skaidri jutu arī to, ka manu kāju muskuļi ir kļuvuši stingrāki, jo es biju sākusi normāli staigāt un iekāpt autobusā.

Drīz es uzzināju, ka pie manas draudzes baznīcas regulāri notiek lūgšanu grupas tikšanās. Uz 2001. gada pavasara un vasaras robežas es aizgāju uz pirmo tikšanos. Kad pievienojos lūgšanu grupai, es joprojām biju vēl ļoti slima. Šodien, pēc gadiem ilgas atrašanās baznīcas kopienā, es varu pavisam noteikti apgalvot, ka savu veselību un dzīvi es atguvu Katoļu baznīcā. Tieši tur es atdzimu no jauna, un pateicoties tai esmu atgriezusies normālā dzīvē.

Kopīga lūgšana, Dieva Tā Kunga cildināšana, savstarpējs atbalsts, liecības no cilvēkiem, kuri pateicoties Dieva intervencijai ir izķepurojušies no vislielākajām dzīves grūtībām, sakramenti – tas viss man bija vajadzīgs, lai ārstētu savu sirgstošo garu un miesu. Cik gan reižu ir tapis aizlūgts par mani! Daudzas reizes pār manu galvu ir izskanējusi aizbildnieciskā lūgšana. Es atceros, ka pirmoreiz to piedzīvoju jau savā otrajā grupas tikšanās reizē. Jau nākamajā dienā pēc lūgšanas es sajutu vieglumu kājās, es varēju lēkāt, skriet un dejot. Es ļoti priecājos, biju laimīga. Es pateicos Dievam Tam Kungam un cildināju Viņu par to, ko viņš ar mani bija darījis.

Es piedalījos arī vairākās svētajās misēs, kas bija apvienotas ar dziedināšanas lūgšanu. Kādā no tām es izdzirdēju gudrības vārdu: „Un tagad Tas Kungs dziedina ļaudis no dziļām skumjām”. Uzreiz es nesapratu, ka tajā brīdī Jēzus pieskārās arī man. Tikai pēc vairākām dienām es kādā brīdī aptvēru, ka skumjas ir prom, un to vietā manī mājo miers un prieks.

Šādā veidā Jēzus uzsāka manas dziedināšanas procesu no slimībām, kuru bija tik daudz. Tolaik es vēl nezināju, ka šis process ilgs daudzus gadus. Šī procesa ietvaros atsevišķas kaites atkāpās un atkal atgriezās, reizēm ar jaunu spēku. Tas man mācīja sadarboties ar Dieva žēlastību, tas mācīja man pacietību un izturību pārciest slimības un postu.

***

Dzīvais Jēzus, klātesošs Eiharistijā, paveica acīmredzamu brīnumu, jo es vairs neciešu no slimībām un kaitēm, kuru man bija tik daudz. Turklāt ārsti ir apstiprinājuši, ka man nav miastēnijas. Ar pilnu pārliecību es varu teikt, ka pateicoties Kristum es esmu piedzimusi no jauna! Jēzus Kristus man ir dāvājis jaunu dzīvību. Es esmu pateicīga Jēzum par to, ka Viņš par mani ir apžēlojies un uzklausījis manas lūgšanas. Šobrīd es visiem stāstu par brīnumaino, dziedinošo Jēzus Kristus spēku, kurš patiešām ir dzīvs un darbojas.

Kad atskatos pagātnē un pārdomāju slimības laiku un Dieva Tā Kunga darbus, es skaidri redzu, ka mana slimība man bija nepieciešama. Tā ir nesusi attīrīšanās un pārmaiņu augļus. Es vairs neesmu tas pats cilvēks, kas biju agrāk. Tagad es vēlos pilnībā uzticēties Tam Kungam un sekot Viņam. Es vēlos būt Viņā, būt atvērta Viņa vārdam, saprast un pildīt Viņa gribu. Savu slimību es traktēju kā brīnišķīgu Dieva dāvanu, kas mani daudzējādā ziņā ir bagātinājusi. Es ticu, ka nav tādas slimības, kuru Jēzus Kristus nevarētu dziedēt, jo Viņam taču nekas nav neiespējams. Vajag tikai noticēt un uzticēties Jēzum, kā arī cītīgi un karsti lūgt Viņa žēlastību.

Man Jēzus ir kļuvis par jaunas dzīves, veselības, prieka, miera un visa labā avotu. Viņā es atradu visu, kas man bija vajadzīgs, lai izārstētu savu sirgstošo garu un miesu. Es esmu Viņam ļoti pateicīga par visu, ko Viņš man ir darījis.

Paldies Tev, Kungs Jēzu Kristu!